Iegāju pa ilgiem laikiem iekš draugiem.lv. Jēziņ. Uztaisīju mini satīrīšanu un uzkopšanu. Daži eksemplāri tādi, kas nav vismaz seši gadi satikti. Kur nu vēl runāts. Prom. Visu to prom. Man nav vajadzības ziņkārīgi lūkoties viņu dzīvēs. Ja pāris gadus nav runāts, nav satikts vai uzrakstīts..tad tīram prom un kaut ko jaunu vietā. Ja godīgi, pa šo laiku šķiet esmu attālinājusies no visa vēl vairāk. Katrs gads vairāk prom ir arī vairāk prom no cilvēkiem. Mani vismīļākie ir pa visu pasauli izmētāti. Varu braukt ziemeļblāzmu lūkoties uz Norvēģiju. Uzpīpēt uz Amsterdamu. Pilsētu baudīt Briselē. Un tā tālāk. Dzīves cilvēki lēnām mainās un nomainās. Es aizvien meklēju sev draudzību. Tādu, kad var uzrakstīt nakts vidū. Tādu ar ko papļāpāt. Bet viss jau būs. Es vēl neesmu tikai līdz tam nonākusi. Un šī ņurkstēšana arī nepiekā nenovedīs.
Es vienkārši iztīru savas virtuālās telpas un atstāju vietu jauniem nospiedumiem.

Aizdomājos par to, ar ko varētu lepoties, ja šodien būtu jādodas uz citiem medību laukiem.

Diena dzīvo mani. Tad maināmies lomās. Es dzīvoju dienu. Bruģēju savu ceļu uz kaut ko vēl neapzinātu sevī. Brīžiem jūtos ļoti laimīga. Brīžiem manī ir visas pasaules skumjas. Tāds pavisam parasts cilvēks, vai ne?

Piektien ir mana pasaulee naakshanas diena. Un es mazliet juuku praataa. Es vienmeer mazlieet sajuuku pirms dzimshansdienaam. Vienmeer taada nepanesama esiiba. Nepaliidz arii tas, ka apkaart sakraajushies siikumi, kas traucee dziivot un elpot taa viegli. Visi darba siikumi un cilveeki. Varbuut tas vienkaarshi ir stress. No kaut kurienes atnaacis un mani paarnjeemis. Es shonedeelj nejuutos kaa es. Un es seezhu autobusaa. Braucu leenaam uz darbu, caur visiem sastreegumiem. Un man austinjaas skan imanta kalninja muuzika. Un es saprotu, jo mazaak es esmu maajaas, runaaju ar maaju cilveekiem, jo vairaak es atsveshinos un nekas no taa visa vairs sajuutaas nav mans. To ir tik gruuti izstaastiit uz aaru. Kopsh dziivoju sheit man vienmeer ir bijis gruuti braukt ciemos uz dzimto zemi. Man nepatiik atvadiities. Man vienmeer ir gruuti. Bet tad tu taads mazs un noskumis atgriezies. Pie sava ritma. Savas jaunaas dziives un viss atkal nostaajas kaa vajag. Juutos taalu. Ir miglainas rozaa debesis. Ir mazliet gruuti. Un manii ir patstaaviigas bailes. Par kaut ko. Par kaut ko lielaaku par mani. Un to vaardos ir gruuti izstaastiit. Man gribaas to uzvareet. Mani nogurdina shis konstantais bailju staavoklis. Man vajag vieglaak elpot. Man nepatiik sarezhgjiitiiba. Ak mana sirds.

Uz jumtlogiem atkal līst. Man blakus jau ir otrā kafijas krūze. Mana vismīļākā un lielākā, no Velsas vestā. Mājās ir pilnīgs klusums un man ir pilnīgs gultas rīts. Manam priekam un labsajūtai šorīt nevajag daudz. Dūnu segas ērtumus. Nenoskatītus seriālus. Grāmatas. Mammas atsūtītos žurnālus. Un gandrīz kailumu. Mani gultas rīti. Manas sestdienas. Šis ērtums man ir tik ļoti nepieciešams. Pirms gada ap šo laiku es jau krāmēju koferus ceļam uz Parīzi. Šogad man būs Londona. Ar nedēļas nobīdi. Man būs mazliet cita lielpilsētu dzīve. Barselona mani vēl pagaidīs. Un nākamo nedēļas nogali mēs pavadīsim into the Wild. Pētīsim dienviddaļu un iesim garās pastaigās. Un varbūt es pat tikšu pie jūras tieši savā dzimšansdienā.

Es šodien jūtos ļoti laimīga. Glowing.
Man gribējās to sev šeit pierakstīt.

Darbības vārdu funkcionalitāte.

Visi muskuļi jūtīgi no vingoršanas un staipīšanās. Pat nezināju, ka manā ķermenī ir tik daudz muskuļu ko sajust. Visa mugura tāda jūtīga. Tādā labsajūtas veidā. Pēc vakardienas stundas ilgās tizlošanās iekš bodycombat sapratu tikai to, ka vairs viņu neapmeklēšu un sevi nemocīšu. Pārāk agresīvi priekš manis (!!) kas to būtu domājis, ka manī tomēr ir atrodama diezgan padaudz sievišķība. Visi tie boksa elementi un speršanās un lēkāšanas nav pavisam manai būtībai piemēroti. Un bija, protams, arī kauns un neērti sperties ārā pus nodarbībā. Tāpēc cītīgi paliku līdz beigām. Mazliet pacentos. Un viss. Toties šodienas nodarbība gan bija lieliska. Stundu ilgs kaifs. Just katru milimetru ķermenī.

Un aiz loga ir pavisam apmācies. Pavisam auksts. Šādā pēcpusdienā man neko daudz nevajag. Mammas atsūtīto zāļu tēju, pledu un my guilty pleasure seriālu. Jā, desperate housewives ir aizvien mans guilty pleasure pelēkām pēcpusdienām.

Sestdienas rītos man ir popsīgs background un es priecīgi lēkāju apkārt pa māju. Es neļauju sev pārgulēt domas un laiku. Pēctam vienīgais ieguvums ir tikai tāds ņeh, ņeh. Modinātājs ir arī sestdienā. Mācos dzīvot ritmos. Ēdu savu auzu pārslu putru un dzeru kafiju. Mans lielais plāns ar agro celšanos sestdienās ir tas, ka mana sporta zāle ir ielikusi jaunu nodarbību tieši sestdienu rītos. Un, protams, man ļoti gribās izmēģināt. Stundu ilga intensitāte iekš Bodycombat. Varēšu patizloties, visticamāk visu varošu un flexible, meiteņu sabiedrībā.
Sporta zāle ir tāda laba vieta šķiet, kur uzsākt netīšas sarunas un mazliet iedraudzēties. Un varbūt šogad es pat iemācīšos draudzēties, nevis pilnīgi visu un visus aizstumt no sevis prom un sabojāt pilnīgi jebkādu kontaktu. Jo lielāko daļu laika man patiešām tie citi neinteresē. Man drošvien būtu jāmaina attieksme un nav jābūt tik izvēlīgai draugu ziņā, jo neesmu nekāds zelta gabaliņš pati, bet tomēr, tomēr.... Manas augstās ekspektācijas diezgan ļoti nodara man pāri. Anyway, man patīk sporta zāles no rītiem un priecīgas sejas. Un pēc nodarbības ir vienmēr tāāāda enerģija un labsajūta. Ah.

Mani tiešām kaitina, kad cilvēki strīdas par ikdienas sīkumiem – nenolaisti poda vāki, neizmazgātas krūzītes, nenopirkts piens.

Piebļautas sejas, aizcirstas durvis, mēmais šovs – tas viss tās neizskalotās krūzes un tukšās piena pakas dēļ.
Es zinu, man teiks – rutīna, neparedzēti rēķini, garas darba stundas un kaitinoši kolēģi darbā.
Es zinu, ko es teikšu pretī – neko.
Es tikai zināšu vienu – katrs kopā pavadītais brīdis ir pārāk dārgs, lai to notriektu strīdos par mēsliem.

Un tā es klausos apkārtējo strīdus - par nepareiziem skatieniem, nenopirktām lietām, nomestām zeķēm... Un es neko nesaku. Citu dārziņā man nav ko līst.

No cilvēka tipiskā manī aizvien ir tā īpašība,ka es diezgan sūdīgi uztveru kritiku. Nevis ņemu par pilnu un labojos,bet eju aiz dusmās dauzīt skatlogus. Šādi taču nevar dzīvot. Disharmonizēju sevi visos iespējamos veidos.
Vajag mazliet nomierināties. Savādāk mana mazā bunny heart par daudz satraukumu uzņem. Lieku satraukumu.
Es mācīšos uztvert, ieklausīties un palaist.
Un šis ir tikai attiecībās ar tuvākajiem. Darba vidē ir taču profesionālais aukstums un professional judgement. Bet lūk īstajā dzīvē nesanāk ar prātu spriests. Īstajā dzīvē esmu ar sirdi.

Rīt ir eksāmens. Esmu revision atlikusi līdz pašam pēdējam brīdim un aizvien atlieku. Toties esmu izdarījusi pilnīgi visu citu. Rīt mans pirmais semestris noslēgies un atliks tikai gaidīšanas periods. Tas brīdis, kad ar aižmiegtām acīm ver vaļā ē-pastu, lai uzzinātu rezultātus. Ir tieši divi pēcpusdienā. Esmu nodrošinājusies ar siltu kafiju un pilnīgu klusumu. Tagad tikai saņemties atvērt grāmatas.