Cilvēkam nekad nav gana? Pat tad, kad sasniegtas virsotnes, atradīsies iztrūkstošais. Par maz naudas, par maz laika, par maz mīlestības.
Patiesībā ir pārāk lieli tēriņi, nepareiza laika plānošana un pārāk lielas ekspektācijas.

Pēdējā brīvdiena. Laiks tik ātri paskrēja, aizvien prātojos kā, bet jūtos labi un jūtos atpūtusies. Rīt es atgriežos realitātē. Rīt beidzot būs laiks visiem atliktajiem darbiem. Esmu atpūtusies tik ļoti, ka aizmirsu par sava eksāmena eksistenci pirmdienā. Tieši deviņos no rīta. Tieši divarpus stundu laikā es varēšu parādīt savas lieliskās zināšanas fizikā un zinātnē. Vārdu lieliski, protams, var likt pēdiņās, jo big revision mani gaida jau nedēļas nogalē. Un tieši pirmdienas pēcpusdienā mans pirmais semestris būs noslēdzies. Un mazs atskaites punkts atķeksēts.
Bet šodiena ir ļoti laba. Man ir pavisam mierīga akustiskā mūzika. Māja sev pašai. Karsta duša un staipīšanās uz paklājiņa. Esmu atpakaļ savā ritmā. Man ir vajadzīgs ritms. Grafiks. Savādāk es sevi pazaudēju tik ļoti šajā visā plašumā. Sporta zāles nodarbības saraksts ir izprintēts un pielikts pie sienas. Plānotājs pilns ar jaunām shēmām. Revision papīri kārtīgā kaudzītē uz galda. Ledusauksts ūdens blakus laptopam. Mana lēnā pāreja uz jaungadu. Lēnām atmostos. Rīt sākšu savu lielo misiju - atgriešanās realitātē. Janvāri, esi saudzīgs lūdzu. Es vēl esmu sevī ierāvusies.

Vētra aiz loga un vētra manī. Divas šampanieša pudeles vakardien uz dīvāna ir atstājušas mazu pēcgaršu. Cepu omleti un vāru kafiju. Lietus sitās uz jumta logiem. Saplēstie džinsi un izpūruši mati. Vakardienas melnā kleitiņa istabas vidū. Gads iesākās ar mazo iekšējo skumjumu un varbūt pat ne tā kā gribētos. Bet es neļaušu tam nomākt visas pārējās dienas. Viss mainīsies. Pagaidām lai vēji visu izpūš. Lai lietus visu aizskalo. Lai līst..

Man īsti līdz galam tomēr tie Jaunā Gada sagaidīšanas prieki, šampanieša lieti un skaļie smiekli nepatīk. Vismaz šogad nē. Pēc tik dažāda gada. Pēc tam ir tikai paģiras un skumjas. Man patīk miers šajā laikā. Man nevajag apskāvienus no svešiem cilvēkiem, kurus varbūt redzu pēdējo reizi. Esot tajās trakajās jaungada ballēs, ir tādas galaktiskas skumjas, ka vai jāmirst nost. Manī vispār ir tāda skumja esība pārpildītās telpās, starp cilvēkiem svešiem. Vismaz šobrīd manī ir tāds dzīves posms.
Un vēl ir mazliet māņticība, jo šķiet, ka varbūt tomēr tā ir, kā es pavadu pēdējo vecā gada dienu, tāds būs jauns gads. Laigan vienmēr viss notiek diametrāli pretēji un neko nevar kontrolēt. Man tomēr ir iekšējā sajūta, ka vajag iesākt visu jauno tā skaisti, ar mieru sevī un bez pasaulīgām skumjām.
Tāpēc šovakar es būšu sev un viņam. Bez liekā, bez kliedzošām balsīm un skaļuma. Nogulēt nakti, kad visi vai plīst aiz priekiem. Pamosties, kad visi vēl guļ, nāk mājās vai meklē pretsāpju tabletes. Tad es uzvārīšu kafiju, palasīšu grāmatu un braukšu ciemos pie otrās ģimenes.

Šogad es sapratu, ka mans miers un laime slēpjas notikumos un sevī. Ne cilvēkos un lietās. Bet tieši sevī. Lietas ir tikai pakārtots bonus visai dzīvošanai. Jā, mana iedvesma aizvien ir cilvēki un sajūtas. Tie mazie stopkadri un mirkļi. Lasīt labas grāmatas. Kafija no rītiem. Klusums. Tīrība. Lietus. Ūdens. Bet miers un laimīgums tikai sevī.
Pēdējā gada diena. Tā tīri relatīvi. Vīrietis remontē istabu. Man ir klusums. Atvērts logs un kafija. Mans mirklis. Un mēs nemaz neko citu neplānojam šodien darīt. Man būs karsta vanna. Mazā melnā kleitiņa. Sarkana apakšveļa un sarkanas lūpas. Mēs iedzersim šampanieti. Samīļosimies un būsim mājās. Mūsu jaunajās mājās. Siltumā. Dažiem brīžiem ir jānotiek tieši šādi.
Balles lai paliek citām naktīm.

Svētdienas klusais rīts. Aiz loga saule. Uz galda tikko uzvārīta kafija. Blakus mani divi gada plānotāji. Viens jaunai dzīvei/gadam ko piepildīt un otrs 2013 gada nospiedumi. Pirmā lapa - My New Year wishes. Un šī ir pavisam maza atskaite man pašai. Par to, kā palaistās domas kosmosā lēnām atrod iespējas piepildīties.

1. Atrast savu vietu darba pasaulē - Iepsēja pati nokrita, gluži kā no gaisa. Pēc pavisam smaga posma manā šī gada pirmajos mēnešos. Izturēju interviju. Paaugstinājos uz sfēru kura aizrauj. Kurā laiks pazūd nemanot. Ar iespējām. Ar apmaksātu augstskolu. Ar neraizēšanos par kārtējiem rēķiniem. Ar brīvdienām. Laigan dažkārt mani šis viss gāž gar zemi. Visas neizdošanās, smagums, nesaprašana līdz galam. Es tomēr ceļos un eju. Un skatos uz priekšu. Un ar šo es sevī ļoti lepojos tieši šogad. Es mācos piecelties, celties un atvērties.
2. Ielaist sevī vairāk gaišumu - Šī sevis harmonizēšana šķiet manī vēl nav piedzimusi. Bet ir tāds nemanāms vieglums. Mācos draudzēties ar sevi, citiem un dzīvi.
3. Attīstība - Šo punktu likšu pie augstskolas, negulētām naktīm lasot literatūru, jaunām grāmatām un cilvēku attiecībām.
4. Lai naudai patiktu būt pie manis - Un es mācos iekrāt. Es mācos atlikt un es mācos saprast savas vēlmes. Starp mirkļa iegribām un īstām vajadzībām.
5. Ceļot - Un šis pavisam noteikti ir mans mīļākais punkts, ko es sevī iezīmēju katru gadu. Jo tieši ceļošana ir vienmēr bijusi tā, kas mani atver mazliet vairāk un ļauj saprast lietas savādāk.
6. Iekārtot savas mājas - Pienāca augusts. Un mēs nopirkām māju. Ar visskaistāko mansarda guļamistabu ever. Neko citu man pat nevajadzēja. Tikai plašumus, jumta logus, gaismu un siltumu. Mana iedvesma. Manas brokastis gultā un grāmata.
7. Attīrīt lieko un traucējošo - Attiecībās uz cilvēkiem esmu atvērusi acis mazliet plašāk. Tās nodevības un drāmas tomēr ir manī kādu posmu noslēgušas. Un attīru savu apkārtni no negatīviem cilvēkiem. Attīru apkārtni no nevajadzīgām lietām. Un es tiešām esmu viens no tiem cilvēkiem, kas apaug ar lietām ātri. Mazie sīkumi krājas un krājas un piepilda telpu. Un es mācos tīras līnijas un plašumu.


Mani atskaites punkti. Manas pieturzīmes. Pavidu tam visam bija arī cita dzīve. Skarba. Lēna. Skumja. Priecīga un Laimīga. Bija satikšanās un atvadīšanās. Apskaušanās un strīdēšanās. Drāmas un nesavtības. Bija pavisam dažādi. Un tieši tā jau laikam ir tā dzīve. Dažāda. Un nevar neko zināt vai uz kaut ko paļauties. Vienīgais ko es patiešām saprotu ir tas, ka ir kārtīgi jāapdomā palaistās vēlmes kosmosā jo piepildās. Viss atrod savu laiku lai piepildītos.

Jā, jaunais gads ir pārvērtēts. Vismaz manās acīs. Un mans jaunais gads un atskaites punkts vienmēr ir bijusi mana piedzimšanas diena. Bet atskaites sev vajag. Un tad es pārskrienu pāri ierakstiem un redzu pārmaiņas sevī. Savu aizvien milzīgo sajukumu, haosu, prieku, jautājumus, nesaprašanu un pieņemšanu. Tas viss ir manī. Un tas viss tiks palaists arī nākošajā gadā vaļā. Un jaunais plānotājs tiks piepildīts ar neskaitāmiem notikumiem un emocijām.

Mīlestība nespēj visu.Tā spēj dažas lietas, taču viss pārējais pamatīgi sadod mīlestībai pa seju.
Nē, es vēl aizvien neesmu vīlusies mīlestībā. Es tikai saprotu kas notiek laika sprīdī starp pirmajiem trīs vārdiem un pirmo saplēsto šķīvi. Nepārprotiet mani – manuprāt, abpusēja mīlestība vēl joprojām ir labākais, kas var notikt. Tā noslīpē tevi kailu, iemāca domāt soli pirms vārda un – parāda tevi cita acīm.

Nē, es aizvien neesmu nodefinējusi sevī to, kāds cilvēks es vēlos būt. Kas es vēlos būt? Kāda būtne es vēlos būt?
Protams, es tikai dzīvoju. Plūstu kaut kur pa straumi vai pret. Ļoti daudz cilvēki man apkārt uzskata mani par drosmīgu. Cilvēku, kurš nebaidās pastāvēt par sevi. Tiešām? Patiešām kāds mani tā redz no malas? Es esmu sevī pilnīgs haoss un vairāk sevī jūtos patstāvīgā bēgšanas stadījā, nevis drosmīgu soļu speršanā. Tāda ērta komforta midziņa man sevī. Dzīvoju. Rušinos. Ārstējos. Ārstēju sevi no ārpasaules pielikumiem.
Tieši pirms diviem gadiem es biju pazaudējusi sevi pavisam. Lēnām izkāpu no savas lielās bedres. Palaidu domas kosmosā. Un jā, šogad jau kaut kas ir manī pavēries vaļā. Kaut kādi mezgli ir atsējušies.
Uzmanīgi tās domas jālaiž vaļā.
Uzmanīgi ir sevi jāpieskata.



Bet visvairāk par visu man vienkārši gribās iemācīties piedot. Piedot sev. Piedot par visu, kas iekšēji sāp, neapmierina, sadusmo.. Piedošana. Tik ļoti, ļoti..