Man teica, lai es liekos mierā ar to pieaugušā cilvēka dzīvi – mēs visi vēl esam bērni.
Nē, nu saprotams, es arī šodien nopirku sev krūzi ar pūcītēm virsū. Bet manus rēķinus vairs vecāki nemaksās un karjeras trepi nepulēs.

Es laikam tikai gribu teikt, ka viss ir tik sarežģīti – šīs naudas lietas, attiecību lietas, bērnu un gredzenu lietas. Mēs varbūt vēl priekš sevis visi esam bērni, bet sabiedrībai un līdzcilvēkiem – pieaugušie.

Es esmu visam pa vidu kaut kur. Tā starp iekšējā bērna sajūtām un ārējās, pieaugušās būtības atbildībām.

Kolēģis, kurš katru rītu stāsta vienu un to pašu.Vieni un tie paši degošie termiņi. Ieplaisājusī kafijas krūze un ikvakara seriāli.
Diena kā iepriekšējā un nākamā aiz tās. Rutīna.
Cilvēki parasti runā kā izskaust, iznīdēt rutīnu. Kā dzīvot nemitīgā piedzīvojumā, viļņa galā vien, mūžīgs prieks un adrenalīns.
Un visur - darbā, ārpus tā, gultā, ārpus tās, ikdienā, ārpus tās.
Cilvēkiem šķiet, ka rutīna ir dzīves sliktākais. Un tad, tad, kad kaut kas, vai kāds izsit no siltās un ērti izsēdētās ikdienas sliedēm, mēs pazaudējam pareizo ceļu un jūtāmies kā mežā pazudušie.

Tavas nepiedzīvotās sajūtas, tavs adrenalīns, pēkšņi vairs nezini, kur ir atpakaļceļš uz silto komfortu. Kāpēc cilvēkiem šķiet, ka mierīga, laimīga ikdiena ir sliktais? Un viss, kas mūs no tās izrauj – labais?

Nu labi, tas ir tā ļoti vispārinoši, bet tomēr doma paliek tāpati. Un es pati nemaz nearko neatšķiro. Un kāpēc lai atšķirtos?? Es jau esmu tikai cilvēcīga būtne, kas sēžot darbā un iekritusi mūžīgo darbu, vēlo stundu un nakts projektu ritenī un domās sapņoju tālas domas un vēlos izrauties. Bet tieši tajā brīdī kad izraujos un visa pasaule sagriežas, man gribās ieslīgt tādā mīļā, siltā komforta midziņā un nemaz neko citu sev tuvumā nelaist.

Lūk mana sajauktā būtība uz gada beigām. Lūk es. Vienkārši cilvēks - just another story.

Mans oktobris,novembris un gandrīz jau decembris ir gandrīz pazudis. Bez pierakstītām pietruzīmēm. Bet man vajag vārdus. Man vajag sevi sev izstāstīt. Es lēnām atmostos no sava rudens miega. Rakstīt sev. Atcerēties. Man vajag vārdus lai saprastu. Domas ir pārāk neaizsniedzamas.

Es vienkārši vēlos būt labs cilvēks. Kaut kādā mistiskā veidojumā. Ne pēc definīcijām. Vienkārši sevī tā apzināties. Tas brīdis pirms gulētiešanas. Pavisam klus. Pirms aizver acis un saproti, ka diena ir pavadīta vadoties pēc sirdsapziņas. Un nav iekšēju pārmetumu. Ir tikai mierīgs klusums. Tukšums. Manšķiet, ka laimīgums un apmierinātība ir tāds tukšuma stāvoklis. Un drošvien pēc nedēļas es teikšu ko citu, pavisam pretēju. Bet šobrīd es esmu nogurusi un jūtos tieši tā.

Es vienmēr esmu gribējusi izaugt par labu cilvēku. Labu cilvēku sev. Bez definīcijām, tikai ar sajūtām sevī. Lai gan esmu sagādājusi sāpes, melojusi, krāpusi un laidusi dzīves lielās iespējas vējā, pēc tam sūdzoties, ka viss slikti. Tāpēc tagad es cenšos sākt ar detaļām, maziem sīkumiem, kuri man ļauj būt apmierinātai. Tāpēc tagad vainu es meklēju tikai sevī un arī laimi es meklēju tikai sevī. Neviens cits nav atbildīgs par mani. Nevienā citā man sevi nav jāpazaudē.

Mans pirmais decembra ieraksts. Sev - atskaitei tieši pēc gada.

Visa nedeelja ir principaa pagaajusi sastreegumos un nogurumaa. Toties pie manis beidzot atnaaca projekta iedvesma un ideja, kas vispaar ir taads labs briidis. Taadi netiishi uzplaiksniijumi un ideja atnaak. Shodien tik jaaparunaa ar mentoru vai projekts atbilst un ko vareetu dariit savaadaak. Taadas ikdienishkjas lietas man peedeejaa laikaa. Neko dziljaaku no sevis es nespeeju izrakstiit. Mans laptops izdomaaja restarteeties un izdzeest visu informaaciju un tagad es esmu palikusi bez puses no manas dziives atminjaam, seriaaliem un graamataam. Kaa man nepatiik shie momenti, kad tehnologijas konttolee dziivi tik ljoti un speej mazliet apbeedinaat. Oh well, nav jau pirmaa reize, kad shaada maaciiba manaa dziivee. Vajadzeetu tomeer maaciities no tehnologiju kljuudaam.
Veel manam viirietim shodien ir dzimshanas diena. Un es vinjam uzdaavinaaju vinja miiljaako sen mekleeto vinila plati un plashu atskanjotaaju. Un taads prieks vinja aciis. Taads miilestiibas pilns prieks. Un manii uzreiz taads siltums ieliist. Shodien mees dabuusim jaunaas maajvietas atsleegas un es vareeshu ieiet pirmo reizi savaas maajaas. Manii ir taads satraukums. Un es jau nevaru vairs sagaidiiti. Taads noziimiigs pagrieziena punkts muusu dziivees. Bet pagaidaam man ir jaakoncentreejas uz darbu. Projekta izaukleeshanu un visiem citiem procesiem. Un man gribaas lai izdodaas. Man tas shobriid ir tik ljoti vajadziigs. Izdoshanaas un gandariijums. Savaadaak tas energy boost ir too low.


Bet viss paareejais notiek kaa parasti. Oktobra lietainais riits, sastreegums un sarunas ar cilveekiem. Es esmu visam pa vidu.

Ak oktobri, kaapeec mums shogad nesanaak tik labi sadraudzeeties. Ir pavisam lietains un apmaacies riits. Es esmu pavisam grumpy un shkjiet visas pasaules skumjas shodien ir manii sakraajushaas. Ir milziigs zheelums pret visu, par visu. Par pamestiem dziivniekiem, par guljosho lapsu dzelzcelja malaa, par nepiepildiitiem sapnjiem un ilgaam, par nejushanu. Taads nebeidzams un pasauliigs saraksts. Bet nekas no taa visa nav iisti pat mans. Es vienkaarshi esmu sajutusies nogurusi no dziives. Tieshi shodien, otrajaa oktobrii. Kad seezhu piepildiitaa autobusaa, aiz loga liist un ir sastreegumi un es kaveeju. Shaados briizhos jau tu neko mazais cilveeks nevari izdariit. Klausos muuziku un domaaju par shiim skumjaam, kas atnaak negaidot. Taa vienkaarshi vienu dienu pamodies un netiec ar sevi galaa. Un darbs mani shobriid nomaac tik ljoti. Jau domaas redzeu peecpusdienas sanaaksmi, pilnu ar priekshnieces tornado personiibu un kritizismu. Ir vienkaarshi taadas dienas. Kuras ir jaaiziet un jaapaardziivo. Taadas dienas shkjiet kaa pilniigaakaa laika izshkjieshana. Taadaas dienaas vajadzeetu sev ljaut vienkaarshi buut. Dzert kafiju, puskailai gultaa esot. Klausiities muuziku un lasiit. Taadaas dienaas vajadzeetu aizliegt cilveekiem doties aarpasaulee. Dusmiigiem un negatiiviem cilveekiem vajadzeetu aizliegt iziet aarpasaulee. Mani it viss shodien tik ljoti nomaac un tracina, ka shkjiet es tikai eksisteeju un dodos bezceljos. Aaaaaaah! Man vienkaarshi gribas visu izkliegt. Uzvaariit piparmeetru teeju un aizmigt. Tieshi shodien, visum, man nodereetu kaut kas labs. Kaada skaista dvesma. Dzirdi? Es shodien juuku praataa no shiis pasaules!

Ir oktobri!!! Patieshaam ir oktobris. Un ir iists oktobra riits. Agrs riits. Kopsh savaam mini briivdienaam ieksh Cornwall neesmu nemaz sevi izguleejusi. Par maz laika miegam ir atveeleets. Bet gribaas tik daudz dariit un redzeet. Cornwall tomeer ir taada vieta kur buut. Seedeeju ieksh Falmouth centra uz kaapneem, dzeeru melnu turku kafiju. Veeroju cilveekus un domaaju savas dziives domas. Ir saakusies universitaate un pavisam driiz tas paaries veel mazaak guleetaas naktiis un miegainos riitos. Man ir mazliet bail par to vai pavilkshu vai vareeshu, bet man gribeetos domaat, ja visums man ir iedevis shaadu iespeeju tad varu un izdariishu. Vajag tikai pacietiibu un self manegement vairaak. Bet tajos briizhos kad darbaa ir nomainiijusies priekshnieciiba un mans miiljais prieksnieks ir paarvaacies uz Norway paliek mazliet skumji. Jo tagad esmu tikusi pie priekshnieces tornaado, kas iet kaa viesulis paari visam un people management un prieciigums nav vinjas puse. Tik daudz darba stresa ir bijis peedeejaa laikaa, un tas, protams, nav nekas jauns. Bet kad bija pierasts pavisam savaadaaks darba ritms un motiveejosha atmosfeera tad tagad ir sevi pamatiigi jaasapurina. Nekas slikts jau tas nav. Ir vienkaarrshi plashi jaatver acis, jaastaav tikai par sevi un nav jaabaidaas. Visam tachu ir jaanokaartojas. Jo es esmu savaa vietaa pagaidaam. To taa labi var just.
Domaas jau esmu nedeeljas nogalee, kad visticamaak saaksies pirmie paarvaakshanaas darbi un iekaartoshanaas jaunajaa migaa. Kur mani gaida jumta guljamistaba un pashai sava darbistaba, kuraa vareeshu mieriigi ar sevi veidot savus universitaates darbus. Paareejaa laikaa ir darbs, akadeemiskaa literatuura un dziivoshanaas. Tas ir tikai taads pilns briidis manaa dziivee. Man veel buus briivdienas, man veel buus izguleeshanaas. Es veel juutos stipra, lai staatos pretii visiem shkjeershljiem un cilveekiem. Dziive septembrii ir pamatiigi mainiijusies.
Un ir oktobris. Mans miiljais, dzestrais oktobris.

Šad un tad es iedomājos par to, kāda būtu bijusi mana dzīve, ja mans tēvs nebūtu izšķīries no manas mammas un aizgājis no manas mazā bērna pasaules. Vai es būtu citādāka? Ja viss būtu ar citām beigām un manā dzīvē būtu bijis ģimenes modelis/pieaugušo attiecības, vai es būtu izaugusi savādāka?
Varbūt viņš man būtu iemācijis būt drosmīgākai, uzņēmīgākai, varbūt būtu iemācījis ticēt saviem spēkiem?
Varbūt es tomēr būtu izaugusi par mazliet citu cilvēku. Bet šis viss manā prātā ir bez dramatisma, tikai atmiņas. Tikai vārdi. Tikai iedomas. Varbūtības. Tās ir tikai varbūtības, kas varētu būt bijušas manā dzīvē.

Tas laikam ir cilvēka pamatstāvoklis, nemitīgi atrasties gaidīšanas režīmā un domāt, ka viss labais vēl tikai nāks. Un tikai pa retam saprast, ka tas jau ir atnācis.

Un man ir mani oranžīgie mati un es braucu ar riteni vakaros cauri pilsētai, un tik ļoti vieglāk elpot paliek. Tieši pievakarēs. Kad viss ir pierimis.

Cilvēkiem vienmēr liekas, ka labāk ir tur, kur viņu nav. Gaiss tīrāks, kafija stiprāka, algas lielākas, sabiedrība draudzīgāka. Daba skaistāka, pilsētvide attīstītāka. Valdība laipnāka, nodokļi mazāki. Atrodi vietu, kur satiksme retāka, pērc īstās kafijas pupiņas, meklē labāku darbu, ieraugi skaisto savā apkārtnē un liec savu artavu attīstībā.
Viss tomēr atkarīgs no cilvēka paša.



Banālas patiesības.
Es vispār palieku tāda nekāda uz Augusta beigām. Vienmēr tāds nogurums no visa. Bet drīz būs atvasara. Mana mīļā rudens atvasara.