Neko vairs nerakstu. Domaas biidu teikumus. Meegjinu saprasties. Vedu sevi pastaigaaties un lasu graamatas. Rudenii es atgrieziishos. Rudenii es vienmeer atgriezhos. Man patiik satuntuleeties un sevi mazliet palaist. Bet pagaidaam veel ir vasaras beigu laiks. Sakraajushies darbi un iesaakti projekti. Bet kameer tas viss notiek, es aizvedu sevi briivdienaas. Shonedeelj buus sevi jaapieskata un jaasapurina. Vai pastaav dziive peec briivdienaam? Es ceru. Man ir vajadziiga milziiga kafija un sakaarot visu datoru. Esmu juceklii darbaa. Ar plaanu buus vieglaak elpot. Un ar viirieti viss iekaapj veel nopietnaakaa liimenii kaa pirms tam. Es nezinu, kas no taa visa sanaaks. Bet jau no pirmsaakumiem ir taa sajuuta, ka vienkaarshi ir. Taada saprashanaas un kopaa dziivoshana. Mums buus savas maajas. Pavisam driiz.
Aizvien mekleeju draudzeeshanos, bet tas tik viegli nesanaak. Kaut kas manii veel ir uzceelis sienas. Nevaru taa atbriivoties vienkaarshi. Ar laiku. Viss atnaak ar laiku. Vai ne?
Tik primitiivi teikumi un domas man ir vasaraa. Es nemaaku dziivot vasaraa.
Dzert alu pie upes un smeekjeet. To gan. Ah.

Kad dzīvo laukos, pilsēta liekas nereāla. Es nemaz neilgojos pēc pilsētas. Laiks tur plūst nevienmērīgi un katrai stundai ir baiļu acis. Pilsētā manai dvēselei ir hroniski paaugstināta temperatūra un pulsa pārsitieni.

Pilsētā gribās daudz pārāk daudz iegūt - draudzību, mīlestību, atzinību. Pilsētā grūti atšķirt sevi no citiem.

Pārkarsušās dvēseles drudzis uzdodas par kaisli un vienas nakts īssavienojumi atstāj pārāk dziļas un sāpīgas rētas.
Pilsētā katram vajadzētu nēsāt līdzi strāvas stabilizatoru.

Laukos es nepārdzīvoju par to, ka man nav draugu.

Piedod, pilsēta, mīļā. Tavs kreppapīra raibums un lētie vizuļi man tuvi. Asfalta smarža uzbudina tāpat kā siena aromāts. Man nepieciešamas pilsētas klačas un intrigas, un pilsētas nepastāvīgā laime. Man patīk nauda un viss, ko par to pilsētā var dabūt. Man patīk skaļas izpriecas naktī un mājupatgriešanās rīta rēnajā gaismā, kad samiegojušies strādnieki pirmajos trolejbusos dodas uz darbu.

Tu esi nedabīga un tieši tāpēc - skaista. Bet saproti - laukos nav bail no nāves.

Kaut kad reiz jau domāju par šo, ka nekas nekad nav Tikai.
Tā nav tikai nauda, tikai attiecības, tikai darbs, tikai lietas, tikai ēdiens, tikai gads, tikai piecas minūtes, tikai smaids, tikai pieskāriens. Vārdu Tikai šķiet cilvēks lieto, lai patiesībā tik svarīgo padarītu šķietami maznozīmīgu.
Lai palaistu garām, nokavētu, padotos, atdotos, kļūdītos. Un lai tam visam būtu attaisnojums.

Un kā ar bailēm? Tā tomēr nav lieta/sajūta, kuru pieauguši cilvēki atzīst tik viegli.
"Man jau nav bail no augstuma, man tikai metas slikta dūša no augstā skata."
"Man jau nav bail no vientulības, vismaz neviens cits nezog manu laiku."
"Man nav bail no neizdošanās, mam taču visa dzīve priekšā."

Un tā uz priekšu. Cilvēki parasti nerunā par savām bailēm, tas nav pieklājīgi(?) un nav glaimojoši.
Bet baidās taču visi. Kurš mazāk, kurš vairāk. Es šobrīd vairāk.

Dzīves jēga? Kāda jēga?!?

Lasu mammas atsūtīto grāmatu. Andra Neiburga - Stum Stum un domāju lielo dzīvi. Tādi vispārinājumi. Jūlijs man ir bijis pavisam tukš sevis izrakstīšanai. Tādas lielas lietas sevī pašā notiek un uz āru kaut kā nemaz netiek. Vai vienkārši nelaižu vēl prom no sevis tos izauklētos sajūtu gabalus. Kaut kas notiek. Kaut kas briest. Bet līdz saknēm vēl netieku.

Jūlijs ir gandrīz jau pagājis. Aizvien es nespēju nodefinēt sevī to laika jēdzienu/absurdumu. Es vienkārši mācos būt. Un es aizvien nezinu kā. Kas ir tas mans, un kas ir tas no ārpasaules uzspiestais, pagātnes cilvēku atstātais. Miljoniem pēdu nospiedumi. Kuri ir manējie?

Nav jau tā laika tam pievērsties. Sevi mazliet pavērt. Ir tikai vakari un agri rīti. Brīži skrienot cauri lietum, kad pēdas sitās pret asvaltu, zāli vai bruģi. Kad mūzika skan austiņās un visa pasaule šķiet tāda dzīvojama. Un kā ar pārējiem brīžiem? Es esmu vēl ceļā. Bet to pašu es teicu pirms gada.
Man vajadzētu vairāk rakstīt un izrakstīt. Lai viss atnāk vaļā un tie tumšie ūdeņi aizplūst un paliek kas vieglāks.

Manā prātā ir tādas domas, kuras es nevaru stāstīt nevienam. Es nevaru tās pat skaļi izrunāt sev.
Mani tumšie dziļumi laužas uz āru.

Šādi vasaras rīti manī sapurina visas sentimentālās atmiņas pēc kārtas. Rīti, kad izkūņojos no segām un spilveniem. Ieleju tējkannā ūdeni, iekurinu krāsni un atveru visus logus mājās. Vasaras rīta smarža ieveļas pa visām spraugām. Viegla un tīra. Es apsēžos ārā uz lievenīša. Saule lēnām rāpjas ārā. Pēdas starp zāles stiebriem iemērktas. Jāņogu krūmi, pļautas zāles smarža, ābeles, ezers, mežs. Ezera un meža smarža. Un tad es visu dienu varu tur sēdēt. Lasīt grāmatas. Iegrimt kaila ūdenī. Sajukt kopā ar pļavām. Un nav neviena paša apkārt. Tikai spēcīga daba un es.
Starp šīm visām betona sienām, tālu prom no tām saknēm, es šādos rītos mazliet nojūku. Jo tik ļoti man gribētos ieelpot to smaržu un iekāpt siltā ezerā.

Bet man ir tikai pieklusināts radio, pa atvērto logu lien iekšā mašīnu un cilvēku trokšņi un visa pasaule kaut kā jau notiek. Arī šādi.

Mana peedeejaa darbadiena vecajaa amataa. Naakamnedeelj jau esmu apmaaciibaa, lai jau juulija viduu ienaaktu ofisaa ar citaamm perspektiivaam. Bet shobriid manii ir uztraukums. Un nevis par priekshnieka atstaato to do listi, kas veel pat nav iesaakta, bet gan par sevi. Es shodien braucu uz slimniicu. Uz paarbaudi. Un viss griezhas manii. Esmu jau tik ljoti sadomaajusies un sagugleejusi tik daudz iespeejamos variantus,kad psihologjiski jau esmu sevi nomociijusi. Bet tad man naaks veselas triis briivdienas. Un es vareeshu iegrimt savaas lietaas.
Darbaa aizvien notiek draamas,vienas buutnes izaukleetas un palaistas. Taas intrigas starp sievieteem ir shausminoshas. Es vienkaarshi nemaaku tajaa visaa iedereeties.
Vai arii negribu. Lai buutu abi.

Ir jau tā, ka viss ir tavās rokās. Kalts, ar ko izkalt savu laimi un lāpsta, ar ko to aprakt. Tava nauda, tavs sekss, tava attieksme. Tavas asaras un neveiksmes. Tu vari meklēt apvedceļus, ja galvenais ir aizšķērsots. Vari meklēt plānu b un c, ja pirmais neizdodas. Bet dažreiz .. dažreiz viss ir atkarīgs no kāda cita. Un tu neko ar to nevari iesākt.

Ir Jūlijs. Brīva pirmdiena un patīkams vēsums laužas caur logu un lien caur aizskariem iekšā dzīvoklī. Un man goda vārds neko vairāk šādos rītos nevajag. Pilnīgu klusumu, svaigu gaisu, kafiju, nesteigšanos un bēšīgās sienas. Staipīties savos melnajos palagos un izlikties, ka nekas no tā apkārtējā nav un neeksistē un manis nemaz nav.

Atnācu mājās galīgi izmirkusi. Visas pēdas slapjas un aukstas. Aiz loga lēnām līst. Dzīve aizvien notiek.
Uzsildīju termosildītājam ūdeni, uzliku fonā mierīgos the cranberries un palīdu zem segas dzīvojamajā istabā. Uz sava baltā dīvāna, ar puspievērtiem aizskariem un tējas krūzi blakus.
Ielas trokšņi mazliet ielaužas manā privātumā un šodiena mani ir mazliet nogurdinājusi. Tāda nepārtraukta sāncensība starp cilvēkiem un viens uz otru gāž savu stresu. Es tikai bēgu no tā visa prom. Neko no tā visa man negribās sevī ielaist. Es vēlos būt mierīga, lai ko tas arī nozīmētu. Bet esmu mierīga šobrīd. Savā miera ostā. Savā dzīvoklī, ar augstajiem grieztiem, vecās mammas vilnas zeķēm un lietus skaņu tepat blakus.
Es tik ļoti cenšos visu saprast, visā ieskatīties, bet varbūt visur nemaz nekā nav. Dažas lietas/cilvēki ir vienkārši tukšums. Kamēr es pavisam varēm cenšos sevi pietuvināt.
Šī sevis atrašana ir viens interesants ceļš.