Man nav īpašu attiecību ar latviešu kalendāra sarkanajiem datumiem. Lai gan ar ziemas un vasaras saulgriežiem man saistās daudzas siltas atmiņas. Man drīzāk ir īpašas attiecības ar to kopības sajūtu, kas pārņem šajos datumos.
Kopība ar dabu, sevi, ar visām tām saknēm.

Pats sava laika un telpas īpašnieks.
Dažkārt vajag tik maz lai piepildītos, bet dažkārt tik ļoti, ļoti daudz.
Vienas vienīgas galējības.
Nav tā, ka pietiek.
Savas dīvainības mācos iemīlēt.

Klusu vakaru rutīna. Gara, gara pirmdiena. Pieklusināta mūzika fonam un mazliet sirds skumst. Bet ne tā skumji, tā vienkārši ilgojās. It kā viss notiek, bet taipat laikā apstājies. Tik daudz es runāju/rakstu. Vajadzētu beidzto sākt arī kaut ko darīt.
Mazu atkāpi no visa paņemt. Tādu mazu un nemanāmu. Tikai sev un savās domās.
Nedomāju, kad kāds pamanīs vai pievērsīs uzmanību.

Man vajag atkāpi tikai sev. Aizbraukt prom, lai atgrieztos.

Sasāpējies ir viss mazliet. Un vajag paelpot. Mazliet.

Tik ļoti sagurusi sajutos. Tā, ka vienkārši iekrist migā un mazliet pagulēt. Vai nogulēt līdz rītam. Bez sirdsapziņas pārmetumiem. Novilkt drēbes. Apgulties. Nedomāt. Manas koncentrācijas spējas ir zudušas šajā vakarā un neviens no darbiem nerakstās.

Tik ļoti neproduktīvi es te uzvedos. Tā vietā, lai mierīgu svētdienu, home alone, es pavadītu rakstot skolas darbus, es izvēlos tērēt naudu visādos online veikalos, lakojot nagus un mirkstot putu vannā, skatoties savu guilty pleasure - desperate housewives. Tieši tik sievišķīgi es te uzvedos. Uzvāru kafiju, padzeru ūdeni, izstaigāju pagalmā uzpīpēt un gaidu ciemos draudzeni uz pusdienlaika tēju. Tieši tik laiski es te dzīvoju. Nākamnedēļ sāksies darba vājprāts, ar simtu vienu lietu, kas jāizdara, nebeidzamu stresu un komunikāciju, skolas vakariem un citiem darbiem. Un lai es atvieglotu sev dzīvi, padarot kaut ko šodien, es ļauju sev vienkārši būt. Rakstu pasta kartes, pinterestojos un klausos visus savus vecos mūzikas albūmus. Ļoti labi. Nākamnedēļ, kad žēlošos par nogurumu un simts darbiem kam deadline ir gandrīz jau klāt vai jau garām, es palasīšu šo un atgādināšu, cik neproduktīvi laimīga es biju šajā mierīgajā svētdienā.
Lūk tā.

Agri brīvdienu rīti.
Un apkārt staigāt apakšveļā. Uzvārīt kafiju un justies ērti gandrīz kailumā.

Kārtējo reizi esmu iekritusi ebay atkarības līkločos. Viena lieta pēc otras. Nu tādas pērles izdodas atrast. Nauda no konta vienkārši kūst. Labi, ka šis viss ir tikai tā īslaicīgi un periodiski. Mazliet patērējos un tad ir miers.
Man vispār ar naudu ir tādas dīvainas attiecības. Manī kaut kāds princips dzīvo, ka ja ir nauda varu patērēt, nav naudas dzīvo prātīgi. Nevēlos sev liegt nekādus guilty treat vai laimes hormonus sapaijāt.
Un vispār es izlasīju kaut kur, pavisam nesen -
"Nākamajā dzīvē tev prasīs norēķinus par tām brīnišķīgajām lietām, uz kurām tu tikai skatījies, tās nenobaudot."
Tik labi skan.

Tā nu es te dzīvoju - starp mirkļa iegribām, sajūtām, eksistenciāliem jautājumiem, skumju akmeņiem, baložu pilniem pagalmiem un priecīgumu. No vienas galējības otrā, jo pavidu jau es nemāku. Neesmu arī mācējusi.

Man ir uznaacis taads nogurums no tiem cilveekiem darbaa. Un ar sievieteem ir tik neticami gruuti straadaas normaali un produktiivi. Vienmeer klachas, baumas un intrigas. Viena apvainojas uz otru, savaa starpaa nerunaa, es pavidu censhos izdabuut rezultaatus atskaiteem. Visi taadi apspiesti. Nekaada prieka. Bet manaa praataa tas viss veel vareetu buut piedodami jauniibas vecumaa, kad par siikumiem sacepjas un tad pilniigaa aukstumaa ignoree un nerunaa. Bet ne jau kad paari 40 jau. Tas ir tik beediigi savaa zinjaa. Cilveeki vispaar mani beediigu pataisa peedeejaa laikaa.
Es esmu tur lai dariitu savu darbu, kas man patiik un ko es veelos. Bet taa sajuuta, ka turpat blakus, rokas stiepiena attaalumaa seezh saspiileejumi un ignoreeshana vienkaarshi visus nervus paver valjaa.
Nav jau veerts, jaa. Bet kaut kaads hormonaalais emociju liimenis man te sakaapis un tad nu seezhu un zheelojos pati ar sevi.

Bet shodienai man ir plaans. Panjeemu pleijera austinjas. Buus man muuzika un costa coffee. Neviens cits. Cerams.

Man patīk mazpilsētu dzīve. Izbraukt no paša rīta agruma apkārt vietējiem parkiem un ezeriem. Cilvēki sveicina un smaida. Saule matos. Silts vējš. Riteņa grozā zemenes un auksts ūdens. Viss mierīgi plūst. Neko daudz svētdienu rītos nevajag. Sēdēt dārzā un dzert kafiju. Neko īsti nedarīt. Man vienkārši pietrūkst nesteigties, nekur nedoties. Būt vienā vietā un elpot.
Man patīk klusums. Dabas klusums. Nemainītu šo pret pilsētas skaļumu, trokšņiem un steigu. Tas der darbdienām. Nepārtraukta sāncensība. Kurš vairāk, kurš labāk, kurš dosies tālākā atvaļinājumā, kuram vairāk naudas un tā tālāk. Visi tādi sociāli aktīvi. Kamēr es tikai iegrimstu savā lauku dzīvē un nevēlos neko no tās reālās pasaules sevī.

Ieraudziiju, ka ir pirmais juunijs. JAU! Pa kuru laiku viss notiek?
Dziive mana straujaa. Tik vien kaa liidzi pluust.

Life happens.