Such a trouble everything is. Jaunajam darbam vajag kaut kaadu mistisku striktu security check. Es tik skraidu apkaart un visu kaartoju. Tikko papildus 60 £ aizgaaja par kriminaalo rekordu un vveel nez ko. Juutos kaa visiitaakais noziedzinieks policijas izmekleeshanaa. Un tas viss tik ljoti stresains pasaakums, jo nu nav man visu papiiru un pieraadiijumu par visaam vietaam kur esmu elpojusi (straadaajusi) angry pants es esmu. Nezinu kas tur buus beigaas. Riit suutiishu naakamos papiirus. Lai jau. Tikai shis viss man te visu kavee ar biljeshu pirkshanu atvaljinaajumam. Jo briivaas dienas jaareekjia un taa. Domaat par to neveelos.

Un sasodiits es neseepju noticeet, ka ir tik auksti un lietaini prieksh maija beigaam. Tuuliit jau juunijs, bet man uz darbu bija uzvilkti garie rudens zaabaki un meeteliitis. Jo tieshi taa es juutos.

Kaut kas jau te gaisaa virmo. Man ir karsta burbulljvanna un aabolu kaneelja teeja. Ciba no telefona, jo viirietis ir okupeejis datoru un bez garumziimju dziive. Ak shie blackberry.

Es sevi dazhkaart tik ljoti nesaprotu, ka pilniigi kliegt gribaas.

All I can do is be me, whoever that is. /Bob Dylan/

Prātā nemitīgi viena pret otru sitas visādas pieaugušo domas. Visuzstājīgāk jau doma par to, kurš bija tas brīdis, kad es tiku iemesta pieaugušo kārtā. Atbildi es zinu, tikai atzīt to negribas.

Jaunais darba piedāvājums ir atnācis.
Lietas lēnām notiek pašas no sevis.

Es ļauju viņām notikt. Nepretojos. Gan jau kāds mistisks ceļš saprot, kur mani virzīt.
Gan jau.

Agri celties un nesteidzīgi baudīt kafiju ir mani brīvdienu laimes brīži.
Vakardienu es uzdāvināju sev. Būt pašai ar sevi - ar sevi runāt un ar sevi būt. Ikdienā tādas klusas un īstas attiecības nemaz nesanāk. Tāds milzīgs skrējiens, bez atelpas.
Man patika būt Birmingemā, jo visiem ir pilnīgi vienalga par tavu eksistenci, cilvēku ir tik daudz, ka neviens nevienu diži necenšas ievērot. Tad nu es varu klīst, lēnām smēķējot un pētot ielu dzīves. Aizvedu sevi līdz muzejam, līdz kafejnīcai un līdz veikalam. Un tāda ļoti laba diena. Apmākusies un silta. Un tu vari būt viens - ar sevi- bet starp visiem. Sēdēt uz muzeja kāpnēm, lasīt grāmatu, ik pa laikam noķert kādu smaidu.
Jūtos nogurusi no tā skrējiena, pēdējo nedēļu laikā. Man gribas mazliet izrauties.
Bet šorīt aiz loga ir silta saule. Man ir jāraksta divi assignment, jo man jau patīk visu atstāt uz pēdējo brīdi. Arī pēdējo brīdi uz pēdējo brīdi. Un tad nu šodien ir pēdējais brīdis, jo rīt jau ir deadline. Tieši tik jēdzīgi es pavadīšu šo dienu. Bet varbūt paņemšu datoru un iešu alus dārzā sēdēt. Arī tur es varu rakstīt. Jau no žurnālistikas laikiem esmu iemācījusied adaptēties jebkur un uzrakstīt jebko.
Vēlviena diena sev. Ļoti liela apmierinātība.

Es atkal pārliecinos, ka cilvēks lielākoties pats ir gan savas laimes, gan nelaimes kalējs. Uz kārtējā grābekļa cilvēks uzkāpj pats, kārtējā bedrē iemaucas arī pats, arī gar bezdibeņa malu staigāt izvēlas tikai pats cilvēks.

Vispār, šis klab.lv, ir vienīgā iespēja mani iepazīt – dzīvajā ēterā es ļoti labprāt turu muti un sevī nedalos. Jā, es rakstu atklāti, es lamājos un plēšu traukus šeit.

Taču nav tā, ka man negribas no jauna iepazīties, no jauna iemācīties runāt skaļi, no jauna dzīvot. Tik dziļi mana sociofobija nestiepjas.

Mani sen sen mācīja visas savas sajūtas izrakstīt. Arī prozaiķi un dzejnieki mēdz sacīt, ka rakstīšana atbrīvo vietu dzīvošanai, bet patiesībā tumsu uzrakstīt nevar.

Man patiesībā ir ļoti žēl, ka es nezinu ko nozīmē draudzība. Labi - vairs nezinu. Kopš esmu šeit, esmu attālinājusies, atsvešinājusies, kā no pilnīgi citas pasaules. Un vairs nav tā saikne. Vienreiz, divreiz gadā satiekot tiek dzerti kokteiļi un viss ir atkal labi un priecīgi, bet tad es aizbraucu un iestājas klusums. Bet es šķiet nemaz neprotu draudzēties. Varbūt vaina ir patiešām manī, ka es atļauju visam pazust, necenšos, neturos. Man patīk būt vienai, jā. Bet ne tik lielās galējībās. Man vienkārši gribās draugu. Vismaz vienu. Ar ko iedzert kopā kafiju, aiziet brokastīs vai pastaigāties. Viss šiet paliek tik virspusējs. Un ja kādam veicas vairāk, tas tiek noēsts aiz muguras. Tik riebīga daba. Un tad es no viņiem attālinos, bet iet jau kur nav.
Šajā nedēļas nogalē esmu home alone un man plānu pilna galva. Braukšu pazust Birmingemā.

Jo brīvdienās pamosties septiņos man ir jāmāk. Dzeru savu otro kafijas krūzi. Un ļauju sev būt klusumā. Man goda vārds pietrūkst klusuma. Bez trokņiem, mūzikas vai balsīm. Pilnīgi neko. Tikai sevi klusumā. Vēl mazliet un tad jau varēs sevi pazaudēt pilsētā, starp uzmācīgiem cilvēkiem, grūstīšanos, bezgaisu.

Bet nevienmēr ir jāpazaudē, var jau arī atrast. Atklājas jau tas vēlāk. Vai ne?

Pieradums ir visbriesmīgākais. Tas sagrauj cilvēku. Liek pieķerties rutīnai, nevērtīgām lietām, grabažām, tādiem pat cilvēkiem. Bet, līdzko kaut kas tiek atņemts, pieradums sagrauj cilvēku. Tas nespēj normāli dzīvot, tas velk dzīvību. Līdz nākamajam pieradumam.

Tev šķiet, ka vislielākā tuvības pakāpe ir sekss. Tu nomet savas drēbes, parādi visu sevi, savas iedomātās un esošās nepilnības. Atdod savu kailumu un paņem otra. Pārkāp dažas robežas, ar lūpām ceļo pa vietām, kuras vārdā skaļi nosauc tikai savās domās. Visos fiziskajos veidos tu ļaujies otram. Lai gan sekss starp diviem cilvēkiem,arī slikti pazīstamiem un nepiemērotiem, notiek bieži. Kāda lieluma tuvība ir tad, kad otram izstāsti savas bailes, slēptākās domas, nākotnes sapņus, parādi savas pagātnes rētas. Cik kails otra priekšā tu esi tad?