Pirmais solis ceļā uz problēmas atrisināšanu, esot tās atzīšana. Nezinu, vai pie vainas man atbildīgais darbs, taču savos jaunajos gados jūtos ļoti pieaugusi un man nemitīgi šķiet, ka man jāuzvedas, jādzīvo, jādomā ļoti pieauguši. Nesaaudzīgi spriežot par savu tagadējo dzīvi, varu sacīt, ka visus tās plauktiņus esmu savedusi tiktāl kārtībā, ka tie ir pārskatāmi – es redzu, kur un kā trūkst. Taču viens plauktiņs ir sen tukšs, tajā dzīvo tikai atmiņu klades. Es beidzot varu teikt, ka man ļoti pietrūkst draugu. Vai draudzības. Es nezinu. Vai man pietrūkst cilvēku, kurus agrāk saucu par saviem draugiem vai tas, kā viņi ļāva man justies.

Dzīves neērtie jautājumi – vai es pelnu pietiekami, vai nesveru par daudz, vai cilvēks, ar kuru dalu gultu, ir īstais, vai mani vecāki lepotos ar savu bērnu, vai esmu laimīgs. Kā jau skolā mācīts, jautājumi, kuri sākas ar vai , ir atbildami tikai ar diviem vārdiem – jā/nē. Šie jautājumi ir neērti tieši tādēļ, ka neatstāj vietu šaubām. Vēl neuzdoti, bet tu jau zini atbildi.

Mamma atsūtījūsi man to jauno Sound Poet albūmu. Tik meditatīvi un vienkārši. Visi logi vaļā un mūzika cauri plūst. Katrs vārds apstājas manī un dzīvo. Ļoti, ļoti tuvu. Un es tikai dungoju līdzi. Pieveru acis. Izlaižu cauri. Es dzīvoju cauri. Esmu nemiers.
Upe.

Pirmais maijs ir sagaidiits. Ar pavisam agru riitu un celshanos. Esmu kaut kur pavidu visam. Leenaam doties uz darbu. Domaas atrasties juuras piekrastee. Un realitaatee nopirkt lattee un rakstiit projektu. Esmu mazliet skumja pirmajaa maijaa. Pilna ar ilgaam un veelmeem.

Man patik riiti saulainaa vilcienaa.
Man patiik karsta kafija termokruuzee. Arii no riitiem. Arii saulainiem.
Man patiik veejaa izpuurushi mati,kurus nav iespeejams savaldiit.
Man patiik lasiit vilcienos. Gan graamatas, gan ccilveekus.
Man patiik pavasaris.
Taa ir jauna dziiviiba un es mazliet atmostos.
Es mazliet iemiilos sevii un dziivoshanaa.
Man patiik, kad koki kraasojas leenaam zalji.
Man patiik agri, agri riiti, kad putni mostas.
Mieriigas debesis. Spozha saule. Viss mostas.
Man patiik mosties. Un dziivoties ar sevi.
Savaas iluuzijaas un domaas. Jo pasaule jau ir tikai tas ko ees redzu un juutu.
Riits.
Un vilciens mani jau ved reaalajai dienai tuvaak. Bet iluuzijas jau nepazuud. Es tikai nomaskeejos un eju taalaak.

Gribaas siltu pavasari. Gribaas iebrist ezeraa. Kailai. No riita, kadd ir migla. Es gribu ienirt uudenii un paarpeldeet paari.

Cepu vegānu kuku vīrietim. Rezultātā garšo labāk kā izskatās. Bet tas jau tā tipiski man. Nav virtuve mana stihija. Labāk ļauju viņam, un tikai tad kad inspiration, ielīst pa vidu viņu attiecībām. Pasūtītas pavārgrāmatas, smuki guļ plauktā. Un tiek atzīmēts viss kas jāizmēģina.
Tik daudz jau šodien padarīts. Vēl tik jāatvadās no Mančesteras draudziņa un varēs mazliet citās dzīvēs padzīvoties. I mean, kino.

Tāda ļoti laba nedēļas nogale. No A līdz Z. Visam manis pietiek. Arī sev.

Vakardien ar draudziņu kā no ķēdes norāvušies. Nezinu, kas notika. Nezinu kā. Bet pēc pudeles vīna attapāmies pabā ar manu augšējā stave kaimiņu. Darot visai crazy stuff. Oh well. Jaunība, ja? Lai jau iet uz tās rēķina.

Šodien toties pamodos pavisam agri. Ar domu iet paskriet. Bet pēc vakardienas protams sirds sitās un tā arī palikām novārtīties gultā līdz deviņiem.
Saule pa visiem logiem iekšā. Svaigais gaiss ieplūst. No blakus istabas skan radio. Es čammājos un došos pretī savam Mančesteras draudziņam. Veseli septiņi mēneši nav satikts. Tāds iekšējais prieks un nemiers.

Un piefiksēšanai pašai sev - domu spēks tads diezgan stiprs man tomēr. Vai arī es vienkārši tās domas palaižu un aizmirstu. Tad es esmu pati. Vienkārši es.

Jo būtībā notika tas, ka es aizgāju uz interviju (manā komandā, tikai augstākā pakāpē un bez fixed term un ar diezgan smukiem cipariem un apmaksātu izglītību) un kas notiek? Aizeju, esmu es - smejos, priecājos, izbaudu procesu. Stāstu savus piedzīvojumus darbā (nu kompetenču intervija) un pēctam ieeju Starbucks nopirkt savu palutināšanas Latte un aizmirstu visu, visu. Paiet nedēļa. Priekšniece pasauc uz pārunām un pasaka - congrat! tev ir jauns darbs!
Man bija tads wow. jo godīgi sakot, to visu pasākumu man izvilka tikai un vienīgi kompetenču intervija, jo no tehniskās puses es esmu pilnīgi nejedzīga, tikai māju ar galvu un teicu, ka visu varu, visu gribu. ah.

Tagad gan tikai jāgaida līdz pat septiņām nedēļām kamēr visi kontrakti un viss cits sakārtojas. bet es vismaz zinu, ka ir. Nevienam citam gan nedrīksut teikt komandā, lai neizraisītu nemierus. Jo bijām trīs cilvēki uz to vietu un tie pārējie abi ir tādi diezgan cimperlīgi un patīk aiz muguras parunāt, bet nu labi. man prieks pa visu seju un tie tomēr šķiet nojauš.

Iekšējais prieks un lepnums par sevi. Kad mani novērtē. tads pilnīgs ego samīļojiens.

Kautko savaa dziivee es laikam tomeer daru pareizi. Kaut kaads labais naak atpakalj. Un man ir jaaiemaacaas buut mieriigaakai.

Pirmais slinkai riits man. Bez skrieshanas, staipiishanaas, dejoshanas vai jogas. Ceelos krietni vien peec modinaataaja. Uzvaariiju teeju. Aizmirsu par taas eksistenci. Sapuceeju sevi. Un mieriigi pabrokastoju. Starpcitu - greek jogurts ar banaanu ir diezgan patiikams puncim no riitiem. Un maajaas ir tik silti, ka varu staigaat apkaart apakshveljaa un juties labi. Tik ljoti gaidiiju sho briidi. Ar gaishiem riitiem un mieriigiem pievakariem.
Un man shodien ir dzeltenais meetelis. Un visi taadi smaidiigi uz mani veersh skatienus. Un vilcienaa priekshaa seedoshaa kundze taa miilji uzsmaida un nosaka - gorgeous. Ir taa labi uzreiz. Kad kaads svesh paglauda to ego.


Ir peleeks, apmaacies pavasara riits. Bet tieshi tik silti, lai leenaam dotos uz darbu, ar kjepaa iespiestu kafijas kruuzi.