Nezinu no kurienes manii ir shis viss. Bet es izbaudu. Peec mana meenesha smagaa posma, kad to vien vareeju kaa guleet un just nelabumu. Esmu tikusi uz kaut kaadas ieksheejaas salinjas, kas dod prieku un mieru. Kjermenis mostaas pirms modinaataaja. Izbaudu mazos skreejienus riita dzestrumaa. Kad visa pilseeta veel klusee un izpuurushi cilveeki mostas. Pavisam nesteidziigi riiti.
Un kafiju es sev uztaisu tikai ofisaa. Un maksimums divas kruuzes dienaa. Tagad juutu to iedarbiibu labaak. Izbaudu garshu. Izbaudu procesu. Pirms tam bija viss par daudz. Krietni par daudz manam kjermenim. Un es atsaaku leenaam dziivot. Leenaam sevi sakopt. Un tagad man no riitiem ir organiskaa teeja. Veesa dusha un kaartiiga izstaipiishanaas un kjermenja iekustinaashana.
Un es juutos labaak. Viss taads energjisks manii. Varjau buut, ka tas ir tikai sen pietruukushais pavasaris, gaishums un siltums. Bet man tomeer gribeetos ticeet, ka arii sevis kopshanai sheit ir teikshana.

Seezhu vilcienaa. Saule silda seju. Skan r.e.m. Un ir TAA riita noskanja. Kad vareetu iet dzert teeju kaadaa Notingemas shkjeersielaa. Palasiit graamatu pie struuklakas un tikai tad doties uz darbu.

Bet arii shis buus labi. Rakstu projektu un slepeni taisu koledzhai maajasdarbu. Un taa visu, visu kopaa. Logi valjaa. Kafija smarzho. Un Life happens.

Tāda ļoti laimīga un apmierināta pirmdiena.
Ar siltumu un sauli. Sporta zāli un plaši atvērtiem logiem ofisā.
Tā tā diena paiet. Kad atnāc mājās, visu satīri, uzliec fonā Aerosmith un gatavo healthy vakariņas.

Ķermeņa dabiskais pulkstenis sācis darboties un nu jau pat brīvdienās ceļos agri, agri. Bet šodien esmu savā otrajā country side mājā. Un izbaudu pilnīgu pavasara svaigumu, zaķus skrienam pa dārzu un kanāla mutuļošo upi tepat, tepat aiz loga. Šī vieta ir totāla iedvesma. Nezinu kāpēc tā. Mani patiešām iedvesmo skaistas vietas, interjēri un balans starp visu. Un te ir tik ļoti kā mājās.
Vīrietis augšstāvā čuč, kamēr es te pa leju dzīvojos. Ar plaši atvērtām verandas durvīm, baroju kaķi, satīrīju virtuvi, uzvārīju kafiju, uzvilku baltās vilnas zeķītes un izbaudu sava rīta ritmu. Fonā pieklusināts iet radio. Lēnām lasu citu dzīves un gara darbus. Un nekp citu man šajā brīdī pat nevajag.
Sapņoju te par savu nākotnes māju. Apbrīnojumi, cik ļoti savādāk/labāk es jūtos vietās, kuras ir iedvesmojošas un pilnas ar enerģiju.
Bet man ir vēl jāmācās tas balans ar manu iekšējo country side būtību un pilsētas straujo dzīvi. Jo man vajag abus.

Rīt atsākšu savu ķermeņa iekustināšu. Gribējās jau šonedēļ tā līdz galam sevi sakustināt, bet tomēr ķermenis sāka protestēt un ārsta rīkojumiem tomēr būs jāpaklausa šoreiz. Jāskatās kā jutīšos nākamnedēļ. Bet ir, ir jāsāk kustēt, savādāk par keksiņu te pati pārvērtīšos. Bet neko lieku sevī noteikti nevēlos.

Lūdzu svētdiena, esi gara un ilga. Nesteidzies. Pasēdi tepat ar mani uz lievenīša un ieelpo pavasari. Man gribās ar tevi pabūt.

Tāda dažādu pārdzīvojumu pilna nedēļa bija. Un tikai nedēļa apritējusi kopš slimnīcas un vispār neesmu sevi saudzējusi tik ļoti cik vajadzētu. Uzreiz iemetu sevi realitātes skolā un varbūt tā nemaz nevajadzēja. Tad nu domāju sevi mazliet iepriecināt un uztaisīt sev tādu guilty pleasure girly shopping.
Jau domās iztēlojos mežģīņu apakšveļu, garās mežģīņ zeķes, svārkus un blūzītes priekš pavasara ofisa sezonas. Bet, bet, bet - tā vietā netīši ieeju Mājas interjēra un dizaina veikalā, pazūdu laikā vismaz uz stundu un iznāku ārā ar trīs maisiem.
Tagad man ir ļoti skaistas un galvenais, ka milzīgas itāļu vīna glazes, pankūk panna, kuku cepšanai panna, mazais katliņš un vēl visādi citādi saimniecībai noderīgi priekšmeti mania virtuvei un viesistabai. Te nu bija meitenīga iepirkšanās.
Dizains un interjers un iekārtošana ir tomēr mana lielākā vājība un nekas cits pagaidām nestāv blakus.
Un galvenais, ka vēl ko tik daudz vajag, ka pilnīgi excited es esmu par domu vien, ka varēšu stundu vazāties caur to Mājas veikalu un izlasīt to ko pašai gribās visvairāk.
Bet vēl man ir priekšā koledžas eseja par business enterprises, kas vispār no nosaukuma vien mani mazliet iekšā nogalina šodien, jo diezgan daudz marketinga iekšā, kas nav man mīļākais no subject šajā gadā.

Man gribējās uzcept ābolmaizi šodien. Nu tādu kā man omīte cepa. Kad ir mīkla, sagriezti āboli šķēlītes un kanēlis. Vai kaut kā tā. Bet man nav receptes. Es pat nezinu, vai šeit dzīvojot, var atrast kaut ko līdzīgu mīklai(?) Tāpēc laikam vien cepšu kādu gatavo izstrādājumu blueberry kūciņu. Gribās māju piesmaržināt ar siltumu un mājīgumu.

Apmaacies riits, ar mazliet miglu. Mazliet smidzina. Vilciens mieriigi duudina uz priekshu. Seezhu pie loga. Censhos nedomaat par veedersaapee,kas tieshi shodien atnaakushas negaidiiti. Taads mieriigs praats man ir par visu. Bez uztraukuma. Braucu runaaties ar visaadiem cilveekiem un team building activities. Vieniigais, kas man shajaa patieshaam patiik ir tas, ka viss notiks lielajaa futbola stadionaa un man nebuus puse dienas jaapavada ofisaa rakstot projektu. Ir labi, ka dienas rutiina izjaucaas. Pat ja taas ir mazas veedersaapes, assessment centre vai diena aarpus ierastaa.
Peecpusdienaa es sev nopirkshu kafiju un palasiishu graamatu. Jo tomeer liidzsvaram ir jaabuut.

Ir tik sasodīti labi, ka mēs tomēr pagriežam to pulksteni. Jā, sākumā jāpierod un visi mazliet paņerkst. Bet ir taču tik lieliski. Gaiši rīti un gaiši vakari. Un var iet nesteidzīgās pastaigās uz kādu vietējo parku, pabarot pīles vai vienkārši pabūt tepat mājās ar atvērtiem aizskariem un gaišu skatu aiz loga.
Pēc nedēļas nogales notikumiem esmu atkopusies tīri pienācīgi. Un jau šorīt no rīta atklāju savu pirmo ārā skrējienu. Un nē, šeit es nepretendēju uz nekādiem entajiem kilometriem vai maratoniem. Nē, šis no rītiem ir tikai ķermeņa pamodināšanai un izkustināšanai. Pēctam ielienot siltā dušā un iesmērējoties ar vismīļāko ķermeņkrēmu. Pavisam cits skats uz dīvi. Un pavisam cita sajūta visas dienas garumā. Pagaidām vēl neesmu izlēmusi vai šāds ritms būs katru rītu. Gribētu nopirkt lecam auklu un tad variēt. Žēl, ka man vairs nav dārza, kur varētu iet pastaipīties. Tas man būs nākotnes sapnis.
Un tā kā vakari ir gaišāki, es pat uz sporta zāli šodien apņēmīgi sevi aizvedu. Pamīties ar velotrenažieri, pastaipīties uz paklāja un paņemt grupu nodarbību sarakstu zumbām, jogām un citām aktivitātēm. Pirmajai dienai neko daudz nevajag. Pirmajai nedēļai neko daudz nevajag.
Man sportā - lēnāk un izjustāk ir labāk. Nekā ātri sevi dzīt un nokaut sevi jau pirmajās dienās, kad pēctam jāienīst visas fiziskās aktivitātes.
Tā nu es te lēnām dzīvošos. Ar visiem fitnesa žurnāliem. Bez kofeīnu tējām un rīta rituāliem tikai sev. Jo mans ķermenis ir to pelnījis. Es esmu to pelnījusi.
Man vajag sevi atkopt pēc visa tā anistēziskā stresa. Un tomēr pavasaris ir daudzās ziņās mīļš. Visvairāk jau ar to gaismu un vidējo siltuma temperatūru.

Šī visa lielā pārdzīvojuma dēļ sanāca atmest pīpēšanu. Nu cik patstāvīgi es nezinu, bet joprojām es nevēlos un tas jau ir lieliski. Un pēc trīs nedēļu mocībām, kad ieēst spēju tik vien kā jogurtu un augļus un tas pats tika izvadīts pāris stundu laikā, tagad sēžu un ēdu kā tads mazs ruksis. Visu pēc kārtas. Sākot ar mazām picām, šokolādes zaķiem, kas sadāvināti stāv no lieldienām, sieru, makaronus. Visu. Un nē, tas ir pilnīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem. Jo blakus jau stāv izkonspektēti Fitnesa žurnāli un plāni. Lai jau no rītdienas es pievērstos savam templim - ķermenim. Un palīdzētu atlabt un noskaņoties. Pēc visiem tiem stresiem, anestēzijām un nedēļu iglām neēšanām esmu pamatīgi izmainījusies.
Tāpēc jāpiestrādā pie sevis vien ir.

Formīgu dupsi un smuku punci saulē ko pagozēt man. Ir jānostiprinās. Un galvenokārt jau jāsaņemās.

Un viss beidzot ir noslēdzies. Trīs nedēļu pārguruma un nelabuma posms. Dažu stundu laikā ir atgriezta manī dzīvība un mierīga elpošana. Bet tik daudz dažādu cilvēku tur pieņemšanā. Tik daudz dažādu stāstu. No asarām, līdz mierīgiem skatieniem.
Bet to citreiz.

Manī ir vieglums. Un šodien es sevi lutinu. Un mīļoju, un skauju. Ir tik labi beidzot ieelpot. Un jā, tas bija mans pareizais lēmums, jo tas cits brīdis vēl atnāks. Vēl man ir sevi jārealizē. Vēl man ir sava dzīve jāpadzīvo. Un esmu mierīga.

Es lēnām atgriežos.
Man patīk atgriezties. Man patīk nākt pa pazīstamu ceļu mājās, zināt katru pieturzīmi un emociju. Tāda es esmu šajās brīvdienās.
Sev.

Leenaam dziivojos apkaart un gaidu pavasari. Izpuurushi mati, kas jau leenaam veidojas dredos. Sanjemties nonjemt kosmeetiku. Nonjemt maskas. Ieraapties gultaa. Panjemt mammas sasuutiitos zhurnaalus un pavisam nebuut tur kur es esmu. Shii visa situaacija,kas ir izveidojusies man tik ljoti, ljoti riebjas.
Seezhu stacijaa. Gaidu kad tikshu maajaas. Veeroju cilveekus un mazliet salstu. Aizvien nespeeju nonjemt to nelabumu, aizvien nekaada domu skaidriiba. Bet prioritaates ir nepiecieshamas. Kaa man mamma taa vienmeer uzrodas. Kaut kaa jau juut.
Nezinu kaa lai iemaacaas draudzeeties. Man nesanaak buut kontaktaa nekaadaa un nearvienu.
Shaadi noteikti vairs nevar.

Man ir tik ļoti pieriebies tas nepārtrauktais nogurums un nelabums. Bez atslābuma. Cauru dienu. Jau vairāk kā nedēļu es nespēju dzīvot balansēti. Es nespēju izturēt to sajūtu. Vīrietis nesaprot ko ar mani darīt un es pati vairs nesaprotu, jo ar šo visu ir uznācis neko negribu garastāvoklis arī citās jomās. Un tas jau atkal ir slikti, jo kādam tomēr nauda ir jāpelna, jo uz māju mājām gribās aizbraukt.
Es pat nezinu ko lai ar sevi iesāku. Ceru, ka no sestdienas situācija mazliet uzlabosies un tas viss nelabums aizies pats no sevis.
Es esmu nogurusi šajā pavasarī tik ļoti, ļoti.

Man vienkārši gribētos mēnesi tā vienkārši padzīvot un atslābt. Aizbraukt uz kādu SPA, kaut kur uz saules pielietām zemēm, uz mājām. Pastaigāt pa vecmammas lauku pļavām, iemērkt pēdas ezerā un vienkārši TĀ.

Es vairs nespēju šo visu panest sevī.

Nelabi.