Pirmais solis ceļā uz problēmas atrisināšanu, esot tās atzīšana. Nezinu, vai pie vainas man atbildīgais darbs, taču savos jaunajos gados jūtos ļoti pieaugusi un man nemitīgi šķiet, ka man jāuzvedas, jādzīvo, jādomā ļoti pieauguši. Nesaaudzīgi spriežot par savu tagadējo dzīvi, varu sacīt, ka visus tās plauktiņus esmu savedusi tiktāl kārtībā, ka tie ir pārskatāmi – es redzu, kur un kā trūkst. Taču viens plauktiņs ir sen tukšs, tajā dzīvo tikai atmiņu klades. Es beidzot varu teikt, ka man ļoti pietrūkst draugu. Vai draudzības. Es nezinu. Vai man pietrūkst cilvēku, kurus agrāk saucu par saviem draugiem vai tas, kā viņi ļāva man justies.