Lasu un redzu sevi, kādu laiku atpakaļ. Es joprojām baidos draudzēties, bet es spiežu sevi būt tur ārā. Sāku draudzēties ar saviem darba kolēģiem, sāku parādīt īsto sevi, pārstāt domāt ko citi par mani domā, un lēnām, lēnām, tas aizved pie cilvēkiem - varbūt izrādās, ka darbā ir kāda forša meitene, varbūt caur cilvēkiem no darba iepazīsties ar citiem cilvēkiem, utt. Es vēl joprojām cīnos, jo pirms gada biju tādā melnā bedrē, kur nespēju ne ar vienu komunicēt, mājās sēdēju uz grīdas un raudāju, jo likās, ka man nekad nebūs daugu, un es vairs nemāku draudzēties. Bet tagad ir labāk. Un arī tev būs, galvu augšā :)

Ir jau protams tā. Bet diezgan apgrūtinoš fakts ir tas, ka strādāju inženieru sfērā un apkārt galvenokārt ir vīrieši (nu 90% ikdienas).
Gan jau līdz manīm atnāks kāda draudzība (i mean, sieviešdzimtē) laikam manī ir par daudz sex and the city.
Bet jā, vismaz man ir ciba kur visu bēdu izgāst.

izrakstīt sajūtas ir ļoti labi. izrakstīt no sevis ārā, lai negrauž. tas ir pareizi.

un draudzēties nav nekāda rocket science, ja atrod kādu, ar kuru gribas draudzēties, un urš grib ar tevi draudzēties. es, piemēram, vispār nezinu, kā būtu pareizi jādraudzējas. pie tam, pēc rakstura esmu grūts cilvēks. tak pa šiem gadiem ir uzradušies daži cilvēki, kurus varu lepni saukt par draugiem. un šad un tad uzrodas kāda ballīte, kurā var paļerkstēt ar svešiniekiem. nav jau ar visiem uzreiz sevī jādalās.

es kaut kur iekš youtube skatījos klipu - facebook in real life. sasmējos pati par sevi, ka varētu es arī iet pa ielu un kad ieraugu kādu kas pavelk iet klāt un jautāt - do you want to be my friend?
ja vien tas viss būtu tik vienkārši.

nu, kas traucē, piemēram, darbā sadraudzēties? vai arī, es vienmēr feisbukā aicinu draugoties visus, kuri man likušies interesanti un ir sameklējami caur draugiem. tad uz tā pamata reizēm aicinu uz čaju (pinti). man reti kad izdodas sadraudzēties, bet vismaz ir tā sajūta, ka kaut ko dari pie lietas. kolēģus arī aicinu ārā ik pa laikam. lai būtu kaut kādi cilvēki apkārt. pat, ja ne visiem var stāstīt personīgas lietas.

par darbu, skatīt iepriekšējo manu komentāru.
un jā, feisbukojos ik pa laikam. labi tomēr, ka ir tāda virtuālā pasaule, kur uzreiz nav jābūt īstam, var tā lēnām iesoļot citu dzīvēs.
tu pati ārpus latvijas dzīvo?

tas par tiem vīriešiem? nav ne vainas sadraudzēties ar vīriešiem. ar tiem pat mēdz būt vieglāk sadraudzēties.
feisbuks noder :)

es jau 6 gadus kā prom no Latvijas.

nu jā, bet vīrieš draugi man jau tā kā gana. nu ne gana, bet tomēr! man tā sieviešdraudzība vairāk interesē un sirdij tuvāka. Man gribētos vairāk meitenes apkārt, savādāk kaut kāds tukšums ir.

kaut arī es dikti atbalstu girl talk, man liekas, ka vīriešdraugiem nav ne vainas.

nav jā, pilnībā piekrītu, bet ir dažkārt ļoti tā, ka gribās meiteņsabiedrību apkār. tādas silly un guilty pleasure lietas.