Lasu un redzu sevi, kādu laiku atpakaļ. Es joprojām baidos draudzēties, bet es spiežu sevi būt tur ārā. Sāku draudzēties ar saviem darba kolēģiem, sāku parādīt īsto sevi, pārstāt domāt ko citi par mani domā, un lēnām, lēnām, tas aizved pie cilvēkiem - varbūt izrādās, ka darbā ir kāda forša meitene, varbūt caur cilvēkiem no darba iepazīsties ar citiem cilvēkiem, utt. Es vēl joprojām cīnos, jo pirms gada biju tādā melnā bedrē, kur nespēju ne ar vienu komunicēt, mājās sēdēju uz grīdas un raudāju, jo likās, ka man nekad nebūs daugu, un es vairs nemāku draudzēties. Bet tagad ir labāk. Un arī tev būs, galvu augšā :)

Ir jau protams tā. Bet diezgan apgrūtinoš fakts ir tas, ka strādāju inženieru sfērā un apkārt galvenokārt ir vīrieši (nu 90% ikdienas).
Gan jau līdz manīm atnāks kāda draudzība (i mean, sieviešdzimtē) laikam manī ir par daudz sex and the city.
Bet jā, vismaz man ir ciba kur visu bēdu izgāst.