Man īsti līdz galam tomēr tie Jaunā Gada sagaidīšanas prieki, šampanieša lieti un skaļie smiekli nepatīk. Vismaz šogad nē. Pēc tik dažāda gada. Pēc tam ir tikai paģiras un skumjas. Man patīk miers šajā laikā. Man nevajag apskāvienus no svešiem cilvēkiem, kurus varbūt redzu pēdējo reizi. Esot tajās trakajās jaungada ballēs, ir tādas galaktiskas skumjas, ka vai jāmirst nost. Manī vispār ir tāda skumja esība pārpildītās telpās, starp cilvēkiem svešiem. Vismaz šobrīd manī ir tāds dzīves posms.
Un vēl ir mazliet māņticība, jo šķiet, ka varbūt tomēr tā ir, kā es pavadu pēdējo vecā gada dienu, tāds būs jauns gads. Laigan vienmēr viss notiek diametrāli pretēji un neko nevar kontrolēt. Man tomēr ir iekšējā sajūta, ka vajag iesākt visu jauno tā skaisti, ar mieru sevī un bez pasaulīgām skumjām.
Tāpēc šovakar es būšu sev un viņam. Bez liekā, bez kliedzošām balsīm un skaļuma. Nogulēt nakti, kad visi vai plīst aiz priekiem. Pamosties, kad visi vēl guļ, nāk mājās vai meklē pretsāpju tabletes. Tad es uzvārīšu kafiju, palasīšu grāmatu un braukšu ciemos pie otrās ģimenes.