Visi trešdienas stresi un cilvēki mani noveda tādā sevis meltdown, ka šodienu es vienkārši paņēmu brīvu. Dienu sev. Bez mērķa. Bez plāna. visu dienu tā arī nodzīvojos. Nokrāsojos matus, salakojot nadziņus, paskatoties seriālus un aizejot pastaigā pa pilsētu. Tā viena puse manī ir tāda ļoti stipra un pilna ar enerģijs. Bet tā otra pavisam vāja, kurai gribās lai viņu pamīļo un pasargā un ārpasaules sitieniem.
Tā skaistā, Latvijā uzkrātā iedvesmas enerģija vēl aizvien ir un aizvien sevī auklēju. Bet tā otra, realitātes enerģija kaut kā mani grib spiest pie zemes. Kas no tā visa ir mans? Patīrīju sevi šodien no visādiem tumšiem mošķiem sevī.
Darbs šobrīd ir tik ļoti nogurdinoš. Un ne jau darba apjoma ziņā. Vai stundu ziņā. Grumpy un nelaimīgu cilvēku ziņā. Tās viņu sliktās enerģijas ir kaut kas vājprātīgs un mani dzen izmisumā. Tie visi argumenti un kliegšanas. Un tad gribās tikai vārgi ieritināties midziņā, ar glāzi vīnu un pabūt klusumā. Kāpēc es tik ļoti vinu ņemu pie sirds, man īsti nav skaidrs. Tāda ļoti jūtīga dvēsele esmu pagadījusies, tajā lielajā koporatīvajā pasaulē.
Ja godīgi, cilvēki mani ļoti nogurdina. Manī gan ir liela empātija un vispār man patīk draudzēties un iedvesmojoši cilvēki. Bet tie visi grumpy ass mani vājina. Un es dažkārt esmu pavisam maza un vāja un man gribās padoties.
Bet tad es paņemu dienu sev. Palasu. Atpūšos. Saņemos. Un jau uz vakara pusi ir tā, ka varētu pat iet un kalnus gāzt ar visu savu naivo ideālismu. No kurienes manī vēl tas viss ir saglabājies man nav ne jausmas. Es vienkārši lēnām plūstu. Lēnām apzinos sevi.