|
marts 16., 2020
 | 00:06 - runā dāmas, vol. 103
bija tas viens mēnesis, kad kaspars ar ģirtu sarunāja būt skaidrā, un saprata, ka nevar novadīt bingo.
|
| 00:36
kur ir manas mīlestības vēstules? visas.
|
| 22:02
šodien bija kaut kāds ģimeniskais pritons. karsts, pārelpots, viegli piededzināju makaronus ar dārzeņiem, un arī ne īsti pareizi savārīju rīsu pudiņu. nē, nu negaršoja jau slikti, tikai tā konsistence. tā konsistence.
tagad te daži skatās "vectēvs, kas bīstamāks par datoru", un es lapsī cenšos pārrakstīt piezīmes no seniem laikiem. baigi grūti. nevar normāli apsēsties, nevar kartīgi nolikt kladīti, lai nekustās, un tad tas rokraksts arī ir pilnīgi sagrauzts.
rīt lauku tantei kaut kur būs svinības, un tad es gribētu braukt atpakaļ uz rīdziņu. es jau gribēju te būt tikai no svētdienas vakara, un līdz otrdienai. jo ofiss. bet ofiss... tagad joka pēc iegāju soctīklā, a varbūt rīt ofiss strādā? nē, nestrādā. pavisam ciet. labi, ka man ir soctīkls, citādi es kā idiots gaidītu, kad mani kāds aicinātu strādāt. tātad. [edit, tā lai ir smuki: 22:45 tomēr uzrakstīja, ka uz karantīnas laiku viss ciet]
un iešana gulēt ir dīvaina. ne dīvaina. es īsti nezinu, kas ko tieši. bet līdzīgi kā ziemassvētkos. nu d'oh, protams, ka kā ziemassvētkos. es guļu tieši turpat. un tieši tāpat zem segas slēpjot telefona gaismiņu, cenšos pierakstīt kaut ko, kas ieleca galvā pa dienu, par to, kā es gribētu dzīvot, vai ko es gribētu redzēt, vai kam gribētu pieskarties. vai kā es gribētu, lai es gribētu. jā.
tikko pārrakstīto es atstāšu piezīmju aplikācijas marinādei, uzšķiršu random lapu.
11.10
[..]
savācu vēl bambusus. un kādus plastmasas mēslus. atbrīvoju dažas takas no akmeņiem, lai mazāk sāp. uztaisīju gandrīz mazu molu, uz kura varbūt balstīt laipu. atradu labu mini-lāpst-akmeni, jo neatbalstu konsūmerismu pirkt 70cm lāpstu par 5$. mazliet attīrīju upes grīdu. Ap 15:00 (rēķinot pēc saules novietojuma) apēdu pusi picas, kas ~7h saulē sēdēja uz grila akmeņiem. pat ja skudrām bija germi, diezvai pēc siltāka par reizēm restorānā pasniegta pīrāga tur tādi ir. un pofig, ātrāk nemiršu.
|
| 23:22
un, glena kempbela "by the time i get to phoenix" ir tāds vienkārši klausāms akustiskais pasākums, pat ar bekvokāliem. diezgan interesanti. bet man ir bail tajā ieslīgt. gribas tomēr ieslīgt kaut kā šīgadsimtnieciskā. bet vismaz ir jauns ārtists, kuru iemest senioru pleilistē, un provocēt uz jautājumiem "eu, kas šitas ir?". es nezinu. šis atkal ir mans iedomīgums, ka kādam baigi piš.
viss.
|
|
|
|