|
janvaars 28., 2020
 | 02:26 - runā dāmas, vol. 101
es jau apprecējos jaunāka un smukāka.
|
| 13:17
eh, tas vaibiņš, kad starp 21:30 un 22 aizej uz tuvējo piemājas veikalu, jo nekā nav. mati izspūruši, šņores atsietas, drēbes pilnīgi atšķirīgās saburzīguma un pleķu pakāpēs, un tu vēro savu atspulgu pusizpirkto aukstumvitrīnu stiklos un domā, ka tev ir narika acis. lai gan nav. vienkārši kaut ko vajag paķert.
bet nu tas strādā arī ar ceļojumiem un iešanu vēlā nakts stundā cauri romas dzelzceļa stacijai uz maķīti, vai kādu arābu piparbodīti.
|
| 14:24
ir baigā doma uztaisīt labu mākslas filmu, kas ir uzņemta manā dzīvoklī, un pēc tam pārdot dzīvokli par summu, kas ir lielāka par tā tirgus vērtību, jo tur, lūk, ir tikusi uzņemta šī te labā mākslas filma.
problēma tā, ka man nav sava dzīvokļa, kur to filmēt, un nav arī baigi daudz tādu labu mākslas filmu, kur nu vēl uzņemt tādu. ai, pohuj.
ofisā kaut kad drīz (like, mazāk par divām stundām) sāksies ģenerāltīrīšana, un tas vacapa čats joprojām ir pilnīga miskaste. besī. nu, ne aktīvi besī.
bet tā ir problēma. ka cilvēki dzīvē uzvedas apmēram, gandrīz normāli, bet tikuši pie klaviatūras (laikam jau telefona..), uzvedas kā cilvēki, kuri, braucot pie stūres, ēd ar mērcēm pārlietu staķika hotdogu, un divas trešdaļas apēduši, atver logu un to mitro hotdogu iemet kādai ielas malā noparkotai mašīnai. stulba analoģija. cik grūti ir uzinstalēt latviešu, nevis poļu diakritiskās zīmes, un par kaut ko noziņot dienu iepriekš? tas viss jau tika norunāts pirms nedēļas, un vēl šodien ir tāds "ai, nu es nezinu, tūlīt izdomāšu, cikos jums visiem nākt". kāpēc es šito rakstu. ai, pohuj. un tas ir tikai par formu, ne saturu. par kuru nemaz negribas izteikties, bet nu okei, lai jau..
|
|
|
|