SNIEGAVĪRS

Redzēju to vakar. Tāds sērīgs ar muļķīgu smaidu. Vientuļš. Neviena nesaprasts... Dzīve nav viegla - varbūt skumjas tur dziļumā mita, bet smaids tam kā maska - kopš dzimšanas jau pierasta nasta. Pie pasta tam vienīgie draugi gan ņiprie suņuki, kas jauno draugu tūdaļ par īpašumu pasludināt steidzas. Bet arī tas kādreiz beidzas. Vientulība dziedē un slepkavo, tādēļ neaizkavēties ir galvenais. Arī mazā sniega sirsniņa sapņo lielā mīļuma. Žēl gan, ka aukstam būt un karsti mīlēt, lai nepārspīlētu, ved zudībā, gluži liekā. Priekā! Un ne jau arī bēdās - tik un tā saskandinām, bet citi tad mēdās, kaut paši krauj pudeles čupās un grēdās. Kad šorīt garām gāju, runāju ar telefonu un atklāju, ka Tevis vairs nav - viss skaidrs man... Sastapi savu karsto mīlu un nav vairs Tevis... Atkusnis. Piemiedzu acis un ieskatījos saulē - ak, TU!!!