Man pašam patīk domāt par "zelta vidusceļu", kad mūziku izrēķina, bet neaizmirst arī par mākslinieka sirdsapziņu.

(Reply to this) (Thread)

nu zinkā, man liekas, ir vērtīgi zināt un iemācīties veidus un trikus kā no sajūtas pēc iespējas precīzāk uzmīcīt to, kas tur beigu beigās skan, bet ja nav dvesmas, sajūtas, grūva nu tad nav dzīvības īsti. bet nu tas viss tā subjektīvi, es pieļauju, ka ir diezgan grūti saprast ko es ar to visu domāju hehe

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jā, mums tagad jāvienojas, kas vispār ir grūvs/dvesma/sajūta :) Ar to mūzikas kaukulēšanu un rēķināšanu es domāju savu aizraušanos būvēt struktūras vai realizēt kaut kādus procesus mūzikā, ko nevar izdarīt citādi, kā vien visu plānojot un kalkulējot. Bet arī lietojot tradicionālas kompozicijas tehnikas, gribot negribot iznāk tāda kā mākslīga strādāšana ar kaut kādu materiālu. Tā arī sanāk tā mūzikas konstruēšana. Protams, tā kalkulēšana reti kad dod, piemēram, rokmūzikai raksturīgo bliezienu/grūvu, sulīgus rifus, bet tas ir cits "kaifa" veids. Bet tu laikam ar mūzikas rēķināšanu domā tādu kā klišeju kopā salikšanu, bez iekšējas ticības un kaifa par notiekošo? No sērijas "zinu, ka ja salikšu to un šito akordu, tas skanēs ok"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā. tieši to arī domāju ar kalkulēšanu. nu man liekas, ka jātaisa augšā kautkas tad, kad zini ko tu ar to gribi panākt, kad zini kādu savu sajūtu vai domu gribi izpaust mūzikā. kad radošajam procesam ir pamats.
es šo ierakstu rakstīju tādēļ, ka man agrāk kautkā likās, ka ir iespējams radīt mūziku tīri mehāniski, kā mašīnai, salikt pareizās harmonijas, ielikt sakarīgā kompozicionālās attīstības paternā un viss ok. bet tagad man sāk likties, ka cilvēkam, kam gribas ko tādu darīt nav nekādas jēgas no tā, jo tas tomēr ir čakars. un līdz ar to šim ierakstam arī īsti vairs nav jēgas heh.
ikpalaikam atnāk kautkādas atklāsmes, kuras uzrakstot liekas kautkas galīgi loģisks un pašsaprotams :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāpēc ierakstam nav jēgas? :) Šī ir lieliska diskusija. Man gan patiktos labāk diskutēt dzīvajā, bet nu... Es gribēju teikt, ka tā radīšana no sirds, bez pamatīgām zināšanām bieži vien noved pie tādu standartklišeju salikšanu (neapzināti, protams). Tas vispār bija viens no iemesliem, kāpēc es sāku studēt mūziku – jutu, ka pats saviem spēkiem netieku pāri jau kaut kādiem iestrādātiem paterniem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā tie paterni ir smaga lieta, man arī grūti no viņiem tikt ārā. stulbākais, ka mēģinot iet ārā no tiem paterniem, griež ausīs, bet ej nu tajā brīdī saproti vai tas skan labi vai nē. bet nu es tādēļ speciāli bieži domāju ko griezīgu un daļēji aatonālu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, es kaut kā līdzīgi daru. Tā nu sanāk, ka grūvs tiek ziedots cēlu ideju vārdā ;)

(Reply to this) (Parent)

diezgan trāpīgs salīdzinājums. dažreiz gan sajūta var pievilt - tipa domā, ka ir, bet beigās nav, un otrādi.

(Reply to this)

kopumā, abstrahējoties no sevis un domājot par mūzikas radīšanu kā tādu, lielā mērā piekrītu. tomēr, kā apzinamies, viss nekad nav absolūti viennozīmīgs. šajā gadījumā (aprēķinātās mūzikas jomā) arī ir izņēmumi. bet tie ir ļoti, ļoti reti. jo mūzikai vajag "sirdi un dvēseli".

teiksim, daudz krutāks ieraksts būtu tāds, kur bariņš savstarpēji ļoti labi saspēlējušos cilvēku, kuriem jāieraksta dziesma, vairāk vai mazāk improvizētu ap iepriekš nedaudz apskatītu (nospēlētu, patrinkšķinātu, kaut vai tikai dzirdētu), varbūt verbāli savstarpēji izklāstītu ("karoče, skanam maigi, bez jebkādiem uzsvariem, un tad beigās...") ideju, nevis pilnīgi visu dziesmu uzrakstītu uz tāfeles (katra indivīda rifu garumus, karoče pierakstītu visu notīs un uz nošu līnijām, un tad, skatoties uz to, spēlētu, ierakstītu). galvenais ir pārliecība par to, ka tas ir labs materiāls, kas jāiespēlē, un tad pazūd visi negatīvie aizspriedumi, un to vietā rodas jauni, pozitīvi, kas motivē gan garīgi, gan fiziski, liek iejusties grūvā, bezmazvai kratīt līdzi galvu.

jā, vismaz man ticība tam, ka šobrīd ierakstu kaut ko krutu, ir ļoti svarīga, kā tagad secinu. mūzikas jomā grūti ir notēlot "neviltotu sajūsmu" par kādu gabalu, kas tev šķiet "nekas īpašs", nu, lai iespēlētu labāk. substances noteikti palīdz, un es zinu, ka daudzi popstāri no tām tiešām ir ļoti atkarīgi, jo pretēji viņiem nebūtu neviena aizsargmehānisma pret to visu bulšitu, un tas lēnām sagrauztu viņu sejas, gan fiziskās, gan garīgās, kā tāda skābe, kas lēni saēd sarūsējušu metālu.

(Reply to this)