|
Marts 20., 2013
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) ulvs | 02:49
kopumā, abstrahējoties no sevis un domājot par mūzikas radīšanu kā tādu, lielā mērā piekrītu. tomēr, kā apzinamies, viss nekad nav absolūti viennozīmīgs. šajā gadījumā (aprēķinātās mūzikas jomā) arī ir izņēmumi. bet tie ir ļoti, ļoti reti. jo mūzikai vajag "sirdi un dvēseli".
teiksim, daudz krutāks ieraksts būtu tāds, kur bariņš savstarpēji ļoti labi saspēlējušos cilvēku, kuriem jāieraksta dziesma, vairāk vai mazāk improvizētu ap iepriekš nedaudz apskatītu (nospēlētu, patrinkšķinātu, kaut vai tikai dzirdētu), varbūt verbāli savstarpēji izklāstītu ("karoče, skanam maigi, bez jebkādiem uzsvariem, un tad beigās...") ideju, nevis pilnīgi visu dziesmu uzrakstītu uz tāfeles (katra indivīda rifu garumus, karoče pierakstītu visu notīs un uz nošu līnijām, un tad, skatoties uz to, spēlētu, ierakstītu). galvenais ir pārliecība par to, ka tas ir labs materiāls, kas jāiespēlē, un tad pazūd visi negatīvie aizspriedumi, un to vietā rodas jauni, pozitīvi, kas motivē gan garīgi, gan fiziski, liek iejusties grūvā, bezmazvai kratīt līdzi galvu.
jā, vismaz man ticība tam, ka šobrīd ierakstu kaut ko krutu, ir ļoti svarīga, kā tagad secinu. mūzikas jomā grūti ir notēlot "neviltotu sajūsmu" par kādu gabalu, kas tev šķiet "nekas īpašs", nu, lai iespēlētu labāk. substances noteikti palīdz, un es zinu, ka daudzi popstāri no tām tiešām ir ļoti atkarīgi, jo pretēji viņiem nebūtu neviena aizsargmehānisma pret to visu bulšitu, un tas lēnām sagrauztu viņu sejas, gan fiziskās, gan garīgās, kā tāda skābe, kas lēni saēd sarūsējušu metālu.
|
Reply
|
|
|