runājot par labo, braukšana nebija nemaz tik slikta, kā es baidījos. bija pat diezgan labi, miegs nāca tikai dažas reizes un pavisam nedaudz.

māsa bija organizējusi zirgu izjādi visiem bērniem (viņas 3 un viens manējais), Alise sākumā tā kā gribēja, tad tomēr nē, bet beigās tomēr skrēja ponija virzienā saucot "katatā" (atkarībā no konteksta tas var nozīmēt кататься vai kabata). izbrauca turoties pie manas rokas, šķiet, ka patika.

un jaunākais Alises brālēns, kā šķiet, pa vasaru ir krietni izaudzis - vairs nav atriebīgs un kļuvis krietni atvērtāks/smaidīgāks (t.i. labprāt spēlējas kopā un uz jebkādu pāridarījumu atbild vienreiz, nevis atriebjas 3 dienu garumā). + piedzīvojis miiilzīgu lēcienu runas attīstībā.

ā un Alisei ir bail sēdēt uz virtuves krēsla pie galda (baidās nokrist), bet nav bail šūpoties uz ķēdē piekārtas riepas, kas karājas diezgan augstu no zemes un noturēties kurā var tikai ar samērā manāmu piepūli.

bet, ja par ne tik labo, visa šodiena ir pāri saviem spēkiem. pāri nogurumam un negribu