man ir trīs apsvērumi. 1 - agrā (un ne tik agrā arī) bērnībā auskari ausīs dažādu rotaļu un eksperimentu rezultātā var (mazticams, protams, bet tomēr) būt lieks traumu iemesls - ja nu kāds stripri parauj, vai kaut kas aiz tā auskara aizķeras. labāk lai padzīvo tāpat un tad, kad būs lielāka, tad arī skatīsimies vai tieksme uz rotāšanos ir tikpat liela, kā tagad.
2 - tikko izdurtās ausīs auskariem diezgan ilgu laiku jāatrodas nonstopā, kas nozīmē, ka tiem jābūt maziem un praktiskiem, nevis smukiem un ar laiku tie, līdz ar to, kļūtu par "tā jābūt", nevis "o, cik kruti" elementu.
3 - man kaut kā šķiet, ka ir forši, ja tāda pamanāma lieta ir cilvēka paša, nevis vecāku lēmums. tāpat kā kristības (kas nav pamanāmi, bet gana būtiski imho).