man nav gatava "emocionāli pieauguša cilvēka" definīcija, bet es domāju kaut ko mazliet citu.

emocionāli nobriedis cilvēks manuprāt zina ko un kādēļ grib, zina arī, ka neviens (cilvēki, pasaule) viņam neko nav parādā, ir pilnībā sevi pieņēmis gan fiziski gan arī sevi kā personību, nevaino citus savās neveiksmēs un principā māk justies laimīgs pats par sevi.

šī definīcija nav nekāda pilnīgā, bet, kā jau teicu, neesmu vēl tik tālu tikusi.

t.i. manuprāt tāds cilvēks var dzert lai aizmirstos, bet viņš zina, ko viņš dara un uzņemas atbildību par savu rīcību.
var arī iesaistīties īsās kaislībās, ja tas ir tas, ko viņš grib un nudien nav noliegts raudāt no skumjām. drīzāk tad tāds cilvēks pieņem arī savas skumjas un nebaidās tās paust ar asarām (es šeit nerunāju par publisku izraudāšanos pa labi un pa kreisi). nobriedis cilvēks, manuprāt, zina, ka skumjas, dusmas un citas negatīvās emocijas ir normāla cilvēka dzīves sastāvdaļa un ir mierā ar to, bet, tai pat laikā, māk tās procesēt konstruktīvi.