Tā bija izrāde, kas mani savulaik ļoti satrieca - nezinu, varbūt tas vienkārši bija tāds īpaši jūtīgs dzīves posms, kurā es jutos ļoti iesprostota labirintā, bet atceros, ka, atnākusi mājās, kādu brīdi stāvēju kāpņu telpā ar sajūtu, ka tagad es varētu pagriezties un aziet - bez lielas skaidrības, uz kurieni, bet bija tāda - es vairs nevaru tā dzīvot - sajūta, lai gan, izrāde jau droši vien tikai aktualizēja kaut ko, kas principā jau bija ļoti aktuāli.