meita pirms gulētiešanas kārtīgi sabēdājās (ar kādu 10 minūšu raudāšanu) par to, ka vinnija pūka attēls uz spilvendrānas nav mīkstā mantiņa un to nevar paņemt līdzi gultā. gulēt uz tā ar galvu nederēja. beigās gan samierinājās.
ir sākusi pirms aizmigšanas stāstīt par spilgtākajiem dienas iespaidiem. to dara pārtraucot mani, kamēr dziedu dziesmu. ja vairs nedziedu, bēdājas un raud. grib gan lai dziedu, gan runājos par pagājušo dienu. tā runāšana gan viņai diezgan nosacīta, viņa saka kādu (1) vārdu un man jāsaprot, kas tas ir un kas ar to tiek domāts, piemēram "dja.. dja", "tu šodien redzēji onkuli?", "jā. bu", "redzēji arī lielu bumbu pagalmā, kurā bija onkulis?", "jā" un tādā garā.

šodien abas dabūjām nelielas kāju traumas. es strauji ejot ar celi iesoļoju zemā āra galdiņā un tagad varu lepoties ar skaistu rotu uz ceļgala. kauls, par laimi, galīgi nav cietis. savukārt mazā mācījās lekt no pusmetru augstiem betona pamatiem. jebšu, pareizāk, A. viņai to mācīja. sākumā turoties pie rokas, tad bez turēšanās. un viss gāja ļoti labi, līdz viņa nepamanījās lekt gana tālu uz priekšu un kārtīgi nobrāza pliko cisku aizmuguri, mazliet zem dibena. visu vakaru sāpēja sēdēšana. ja kāds domā "pusmetrs tak nekas nav", jāsaka, ka viņa pati ir knapi 90cm gara un šie pamati viņai ir pāri viduklim.