ar prātu es ļoti labi saprotu, kas tas ir un kādēļ. bet emocionālā reakcija vienalga ir diezgan izteikta.
bet es domāju, tie cilvēki, kas no sirds tic, ka viņu bērni NEKAD nav klieguši publiskās telpās, tiem ir slikti ar atmiņu, viņi bērnus ir nepārtraukti klapējuši, viņiem ir gadījušies LOTI pakļāvīgi bērni, vai arī viņu bērniem kkas nav īšti. kurš no tiem?
un kas ir tā "pareizā audzināšana", ko viņi implimentē, kādai tai ir jābūt.