zini, kad Alise bija maziņa, viņas bļaušana mani padarīja traku. burtiski. es atceros sevi guļam gultā viņai blakus, kamēr viņa kliedz, aptuveni 5 mēnešu vecumā. es tur gulēju un tik ļoti centos laist troksni sev garām. un tas neizdevās. viņas kliegšana dūrās man smadzenēs kā sakaitēti naži. man gribējās lekt ārā pa logu, vai mest ārā pa logu viņu. un tā katrreiz, kad viņa pailgāk bļāva. totāls vājprāts. tas droši vien ir kāds dabas iestrādāts mehānisms, lai zīdaiņa māte nevarētu būt vienaldzīga pret bērna kliegšanu.
bet tad. tad kaut kas mainījās. es nezinu, varbūt hormonālais fons, varbūt tā bija skaidra izpratne, ka bērnam ir jākliedz un kliegšana mēdz būt vienkārši tāpat, lai izlādētu iekšējo spriedzi. ka kliedzošajam bērnam nesāp un nekas nekaiš, viņš nav jāglābj, viņam tikai jāļauj izkliegties.
visticamāk tie abi. vienā mirklī es sapratu, ka mani galīgi neizsit no sliedem bļaušana. ka es to uztveru kā normālu bērna daļu. jāsaka, kopš tā brīža dzīve ir krietni vieglāka :)