es agrāk arī uzvilkos no (īpaši no histēriskas) bļaušanas. un vispār no viņas ķērkšanas ātri nonācu diezgan neadekvātā stāvoklī. bet tad.. tad tas mainījās. laikam tā īsti sapratu, ka kliegšana ir normāls bērna negatīvo emociju izpaušanas veids, ka tas periodiski ir ļoti nepieciešams, jo citādāk izlādēties bērns nevar. tagad viņa bļauj bet es esmu mierīga. protams, jūtu viņai līdzi, bet tas arī viss.
un es arī gribētu, lai mums tā ir, bet, baidos, ka tad man būtu jāgaida līdz 4 gadiem. vīramāte tā darīja ar vīru. rezultātā viņa baroja viņu ar krūti līdz 3, ļāva staigāt ar knupi līdz 3 un pamperos viņš staigāja līdz 3,5. es tā negribu. un viņa tiešām patērē aizvien vairāk šķidruma naktī, uzreiz to visu izčurā un pēc visām pazīmēm var redzēt, ka tas jau sen ir ieradums, ne vajadzība.