es neko sliktu nedomāju, bet zinu, ka pati šito vispār nevaru, man vajag mieru, es no ķērkšanas uzvelkos un pati sāku trakot.

un kaut kā esmu arī novērojusi, ka Lūcijai tāpat viss ar laiku atkrīt - tieši tad, kad atspringstam un vairs nemēģinām ne uz ko piespiest. kad es panikoju par to, ka mūžam barošu ar krūti, Lūcija pēkšņi pārstāja pa naktīm to prasīt. kad es jau biju samierinājusies, ka Lūcija guļ mums pa vidu (speciāli jaunajā dzīvoklī pirkām milzīgu gultu), viņa sāka savā gultiņā gulēt visu nakti. tagad ceru, ka tas pats notiks arī ar knupi :D