pagājšnakt, kad gājām gulēt, tā ap vieniem, mazā A. pamodās. abi apgūlāmies gultā un izlikāmies par beigtiem cieši aizmigušiem. kādu pusstundu bija par vārītēm jāvalda smiekli un jāturpina izlikties guļošiem. kas nebija viegli. bērns gluži mierīgi gulēja tumsā, starp mums. pagriežas pret A. "papa, pai pai pai (glauda), pagriežas pret mani "mamma, pai pai pai" (glauda, tā atkārto). paceļ kājas gaisā, "kāj, kāj, kāj.. kāj-a, kāja, kājā, kāj". iebaksta man acī ar roku - acjsj, acjsj, vairs nebaksta, bet atkārto. un tā uz riņķi. tad apklusa un sākās riņķa dancis ar segu. kājas zem segas, kājas ārā no segas, kājas zem segas, kājas ārā no segas. tad pārgriezās pa diagonāli, sagrāba daudz segas un pēc ilgāka knosīšanās/iekārtošanās brīža, tomēr aizmiga. tas viss melnā tumsā, klusumā, bez jebkādas mūsu iejaukšanās, neceļoties, nesūdzoties, ne-ko.

bet tagad cenšos rediģēt tekstu ar senlatviešu attiecībām ar miroņiem. vienlaicīgi ir interesanti un slinkums.