kinoteātris nekad nav bijusi vieta, kurā es būtu gribējusi atrasties vairāk nekā vairumā citu vietu. apmeklēju šāda tipa iestādes reizi dažos gados. līdz pēdējam laikam. pēkšņi kinoteātra sēdeklis, kinoteātra tumsas miers, tā trokšņi un pilnīga anonimitāte ir viena no patīkamajām manas dzīves vietām un lietām.
šķiet, man beidzot sāk pietrūkt iekšējā miera, kas izriet no nesaraustītības.
gandrīz vai sāk palikt žēl, ka mūsdienās rāda tik maz filmu, ko es gribētu redzēt.
kaut kādu laiku es vispār nebiju spējīga skatīties (un arī gribēt skatīties) filmas).
beidzot nopirku šotu glāzes. mazliet saburzītas un diezgan glītas.
un ikdienā sāk gribēties jogu. ne nu gluži, bet izstaipīt ķermeni gan.