es pēdējos rītos reāli priecājos par to, ka astoņos jau lec saule. mostos 7:30 un vairs nav piķa melna tumsa.
ar garīgo barību ir mazliet vieglāk, to var nolemt, nu es nezinu, lasīt konkrētas lietas un tā tālāk (bieži gan nevar saņemties, bet reizēm tomēr), bet komunikācija ir totāls čau. atmiņas par to "kā tas var būt" totāli sagandē esošo. bieži vien.
es ceru, ka Tava taciņa uztaisīs normālu pagriezienu dzīvesprieka virzienā un to Tev ļoti novēlu :) man laikam ir paveicies ar izdzīvošanas mehānismu. priecājos par ko var.