Bet dzīvesgudrība taču ir pati vērtīgākā.
Bet, ja tiešām gribas intelektuālu (pie tādas jau nekad nav par vēlu tikt).
Man liekas grūtāk ir otrādi.
Man, piemēram, par sevi liekas, ka man trūkst tāda veida gudrības, pie kādas es diez vai varu vairs tikt, jo tā nav ne īsti intelektuāla, ne dzīves, bet kaut kas pa vidu, tipa kaut kāds apsviedīgums, spēja kādās situācijās ātri reaģēt, menedžēt lietas, meklēt saprātīgus risinājumus, nevis brēkt un bezpalīdzībā raustīt plecus. :D Man liekas, ka tas cilvēkam vai nu ir vai nav.