tā kā man pēdējos gados ir cieša saskare ar diviem tādiem optimistiem, viens no kuriem man ir vairāk pieņemams, jo tas ir mans vīrs un viņš mani nu jau pazīst gana labi, lai reaģētu tīri ok, bet otrs ir vīramāte, man sāk rasties paskaidrojums šādai neglābjamai vēlmei ticēt labākajam (vismaz konkrētajā gadījumā). man liekas, varbūt viņi patiesībā ir pesimistiski un bailīgi un ļoti cenšas noskaņoties ka viss būs labi, lai gan baidās, ka būs slikti gan? jo es parasti noskaņojos, ka var būt arī slikti, bet manī ļoti dziļi mīt stingra pārliecība, ka viss būs labi, lai vai kas, bet galu galā būs, un, līdz ar to arī paļāvība. lūk, varbūt tā?