ir situācijas, kurās man traucē lielākās daļas cilvēku uzmundrinājumi vai paredzējumi. nu, ja kaut kas var izvērsties labi vai slikti un cilvēki stāsta ka noteikti būs labi, nevar nebūt, jo tas un šitais un vēl kaut kas. lai gan patiesībā viņi nezina. un man ir vieglāk pieņemt, ka būs slikti ar lielu cerību, ka tomēr būs labi. nu un citi vienkārši apgūrtinoši jūt līdzi. es nebūt nesaku, ka šajās situācijās lieta ir minētajos cilvēkos, lieta ir manī, kaut kādu manas personības aspektu dēļ ir diezgan konkrētas reakcijas, kas man nav traumējošas šādās situācijās. un tad es stāstu tiem, kuru reakcijas mani neapgrūtina.
nezinu, vai kaut cik saprotami.