par skriešanu
es esmu garlaicīga, sekla un mietpilsoniska, bet
es skrienu jau gandrīz mēnesi. vidēji katru otro dienu, mazliet biežāk. jums šķiet, ka tas nav nekas, bet man tas ir milzīgs brīnums. šodien pirmoreiz skrēju "lielo" loku, nevis vairākus dažādus maziņos. labi ar to ir tas, ka tas ir viens loks, skrien un īpaši nedomā, kur un kādēļ skriet pēc tam. bet mīnusi. 95% ceļa ir asfalts (un lai iet ieskrieties kāda skriešanai veltīta portāla autori, kas apgalvo, ka asfalts skriešanai ir ļoti piemērots). ap 50% ceļa nav apgaismoti. un skriet pa tumsu/peļķēm nav forši, nākas turēt rokās lukturīti. nu un visa galā, uz ceļa bija beigta lapsa.
lai arī nejūtu prieku no visām skriešanas reizēm (ir tādas, no kurām ir prieks, nezinu, ar ko tas saistīts), ķermenis sāk pielāgoties skriešanai. es gan joprojām neesmu dorša, ka skrienu pareizi (gan jau līdz galam nē) un nemāku skriet elpojot caur degunu (tas sāk sāpēt un nezinu, kā to mainīt, varbūt "jātrenējas"). taču tagad skriešana ir savādāka, nekā tā bija pirms dažām nedēļām. vienīgais, bail no ziemas. neticu, ka spēšu gribēt un varēt skriet ziemā. un ko tad ko tad ko tad.
pat ja mēģina skriet ziemā, man nav ne jausmas ko lai velk un es joprojām skrienu parastās, lētās kedās. sāku domāt, varbūt uzprasīties uz skrienamkurpēm kā zsv dāvanu :D
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: