Viela pārdomām: :) Nemēģinu tevi aizbiedēt no skriešanas, bet vienkārši pastāstīt pieredzi un varbūt aiztaupīt klapatas un izdevumus.

Kad sāku skriet man tas arī dikti dikti iepatikās. Tik dikti ka pāris mēnešu laikā uzkāpu uz tipiskā jauno skrējēju grābekļa un ieguvu pirmās traumas - sāka sāpēt apakšstilbiem priekšpusē - tb iekaisa kaula plēve. Sāp ejot, sāp pa trepēm kāpjot, principā mēnesi mokies un raudi, par skriešanu vispār nerunājot.
Sāku lasīt par lietām - pirmkārt pārāk ātri audzēju kilometrus. Plauša lielākoties pierod pie slodzes ātrāk nekā kājas. Vienkārši vienā brīdī tas, kas tiek samocīts pie skriešanas, organisms nespēj dziedēt un kaut kas iekaist un sāk sāpēt, tipiski - ceļi, potītes, ahilejs, apakšstilba priekšpuse vai pavisam sliktākajā gadījumā - pēda. Šis viss ir spēkā neatkarīgi no pareizas/nepareizas skriešanas tehnikas un tādām lietām. Līdz ar to, lai nesabojātu skriešanas prieciņu advancējamies nesteidzīgi un lēnām, klausāmies kājelēs un tiklīdz kaut kas sāk sāpēt, tā ņemam papildus atpūtu un samazinām slodzi, lai vai kā negribētos.
Otrkārt - apavi. Šite sākas dikti diskutabla tēma. Ir cilvēki, kas skrien ar jebko, kas nopirkt sporta veikalā un ir labi. Ir cilvēki, kas ir testējuši kāju skriešanas veikalā, nopirkuši attiecīgi sev piemērotus apavus un ari skrien laimīgi gadu gadiem. Un ir tie, kas ir nomocījušies ar abiem iepriekšējiem apaviem un galu galā skrien ar minimālajiem apaviem un plikām kājām vai arī ir atmetuši skriešanai ar roku.
Long story short, pec vairāku gadu mocīšanās ar traumām gan ar skriešanu gan citiem sportiem saistītām, es sāku trenažieru zālē iesildīties plikām, pēcāk ari skriet plikām un tagad laukā skrienu minimālajos apavos. Cik nu skrienu - pareizāk sakot - mēģinu atsākākt. Tas, kas visos iepriekšējos apavos ir tas bubulis, kas man taisīja traumas bija polsterētais un paceltais papaēdis - pareizi skrienot ir jāpiezemējas uz pēdas vidusdaļas, bet ja papēdim apakšā ir 2cm biezāks polsterējums nekā pārējai pēdai, tad tas fiziski nav iespējams. Un šitā ilgstoši dauzot papēžus pret zemi man iekaisa pēdas planārā saite - tik nenormāli slikti apasiņots un lēni dzīstošs dranķis, ka bail. Nebija tik traki, kā dažiem citiem pazītamiem skrējējiem, jo momentā tiklīdz sāka sāpēt, tā pārtraucu, bet vienalga dūra pēdā un sāpēja pusgadu kā minimums. Pēc šitā bubuļa visas vecās skriešanas kedas, arī tās, kas pirktas pa lielu naudu un bija "piemērotas" manai kājai, tika atstātas talkām, dārzam, laivošanai - vārdsakot plēšanai un bojāšanai.

Tagad es visiem, kas grib sākt skriet iesaku to darīt vai nu plikām vai apavos bez papēža polsterējuma. Un galvenais ir neignorēt organisma palīgā saucienus, jo jebkurā gadījumā tie būs - jebkurā sportā atpūta ir tikpat svarīga, kā treniņš.