Pilnīgi piekrītu. Ir tikai normāli, ka cilvēks sagaida un vēlas, lai arī pret viņu izturas labi, un arī to ir jāmāk - tās labās lietas un rīcības no citiem pieņemt, kas nemaz nav tik vienkārši. Un, man liekas, ka tieši tad, kad pret tevi izturas labi, taču rodas motivācija būt labam arī tālāk, jo, kad cilvēks ir priecīgs, viņš tak savu prieka enerģiju izplata tālāk, viņam negribas darīt sliktu vai apbēdināt.

Man arī kādreiz gribētos, lai nakts vidū kāds atstopē pie manis, tikai tāpēc, ka man ir bēdīgi. Kas, protams, nenozīmē, ka cita veida rūpes ir mazāk vērtīgas vai mazāk iepriecinošas, mani vienkārši sajūsmina tieši šis piemērs šobrīd.