jā, nu, visi to noteikti jau būs pamanījuši. es esmu no trakajām mātītēm. tām pašām, kuru dzīves rotē ap bērnu un nekā cita viņām nepastāv. tā vismaz esmu lasījusi rakstītu tepat cibā visdažādākajās diskusijās, kas veltītas tam, kā mēdz rīkoties vai nerīkoties normālas mātes. tas ir, diskusijās parādās - sievietes, kas dara tā ir.. seko viss augstāk minētais un vēl šis tas.
ok, pieņemsim.
bet. es varu saderēt, ka pasaule kļūtu par krietni krietni labāku vietu, ja cilvēki pārstātu nosodīt un smīkņāt to un par to, kas nav viņi paši. citādi sanāk tā, ka slikti ir viss. kāda acīs. gribi sēdēt ar bērnu - aptrakusi mātīte bez jebkādam interesēm, personības un saprāta. negrbi sēdēt ar bērnu - vienaldzīga karjeriste, kurai pat bērns nav nekā vērts. un tā ir ar visu. ar pilnīgi visu.

labāk būtu, ja mēs (cilvēki) dzīvotu draudzīgi.

un vēl viena lieta ir bēdīgi. centies kā gribi rīkoties pēc labākās sirdsapziņas, pretī būs.. ne vienmēr pretī būs tas pats. varbūt beidzot jāpieaug un jāsaprot, ka dzīve man neko nav parādā. pagaidam kaut kā (diemžel) nesanāk.