par modes tendencēm
ziniet, gadās kavēt uz transportu. tu ej, diezgan strauji, vai arī lēnāk, un pēkšņi redzi, o, transports. un tad tu sāc skriet. jā, protams, ir reizes, kad jau esi pieskrējis, bet autobuss/trolejbuss tomēr aizcērt durvis gandrīz deguna priekšā un aizbrauc. bet ir arī reizes, kad durvis jau sāk taisīties, bet tu skrien un.. pagūsti tieši brīdī, kad durvis sāk vērties ciet. nu, tā ir katram gadījies, vai ne? baigi laba sajūta, pagūt. un vēl mazliet neērti, ka visi redz, kā tu te skrēji un tagad els un pūt sarkans.

nu lūk. šosezon tas ir modē slimibām, vismaz manējām. tikko viena atkāpjas, nu jau gandrīz var atviegloti nopūsties, kā klāt ir nākošā. nē, ne tā ka tieši pa virsu otrai, nē. bet, teiksim, ar vīrusu, vemt vairs nevajag, viss ok, no rīta nakts piedzīvojumu ar podu sagurums, pa dienu krietni labāk, bet vakarā pēc diendusas tu jūties vēl sliktāk, jo sāp kakls un kāpj tikko kristies sākusī temperatūra. tagad atkal. nu jau viss, nespēks kā pēc slimības, tūdaļ būs labāk, tikai jāatpūšas.. jāpaguļ diendusa. kā tad. diendusas laikā sākas klepus. labrīt. tomēr paguva, ielēca atgūstošās imunitātes ciet taisītajās durvīs un tagad skatās, kas nu būs. slimībai, gan, man ir aizdomas, nav neērti par sevi.

tagad ceru neielaist/izārstēt arī klepu, ahoi, kā saka.