man nekad nav patikusi pieturēšanās pie jebkādiem režīmiem un vienmēr esmu apšaubījusi "agrāk celties, labāk dzīvot" tēzi. taču šīs darba nedēļas vidū iedibinātais "celties deviņos, strādāt, iet gulēt ap pusnakti" ritms man patika tīri labi. brīdī, kad līdz briesmuTĀ nodošanai ir vien pāris nedēļas, gulēšana līdz pēcpusdienai šķiet noziegums pret sevi un cilvēci. šo ritmu bija jo viegli uzturēt arī tādēļ, ka trīs dienas no pieciem A. strādāja, ceļoties ap 9 un pie viena modinot arī mani.
nedēļas nogalē A. nestrādā. tādēļ vakar cēlot 11, bet šodien pusdienlaikā. apdarot vajadzīgos rīta darbus un pabrokastojot es secināju, ka man salīdzinoši naski rakstās. varbūt tādēļ, ka ap trijiem ir nolemts iet ārā. nosēdēt šo dienu iekštelpās būtu noziegums pret cilvēci, vai ne? :) šī būs pirmā šī gada diena, kad velkot svārkus, nevilkšu zeķubikses, kvī.