:) un tad vēl visi tie stāsti, kur sievietes atdod bērnus adopcijai un pēc gadiem nožēlo un pat meklē. ja tie stāsti ir patiesi, protams.

iespējams, manā galvā vnk ir pārāk liels haoss, ļoti daudz visādu notikumu īsā laikā. bet kaut kas mainās. 23 gadu vecumā diezgan droši zināju - "ielidošu", zināšu, kurp iet un cik tas maksās. pagājušajā gadā bija pāris reizes, kad nācās domāt, ko darīšu, ja nu. tad sapratu, ka par "aiziešanu, kur vajag" man ir vairāk bail domāt nekā par t.s. cilvēciski pareizo ceļu. ja ņefiga nesaprotu ne no viena, ne no otra, tad tas viens tomēr laikam ir ieaudzināts kā labāks.