man liekas, ka spriest par savu attieksmi pret potenciālajiem pēcnācējiem pēc reakcijas pret svešiem bērniem ir nepareizi. pie tam saknē.
un arī sev šķietošā gatavība man šķiet pārāk subjektīva. daudzi šķiet ļoti gatavi jau 19 gadu vecumā, bet tad nogrūž to radību uz vecvecākiem. citi atkal nekad nejūtas gatavi, bet izrādās lieliski vecāki.
un arī brīvība ir.. nezinu. jā, ar bērnu mainās visa dzīve. bet man liekas, ka zaudējot vienu brīdību, tu iegūsti citu. nu tā man šķiet.

es zinu, ka man personīgi ir paniski bail no tā, ka man varētu būt bērns. bet instinkti un hormoni un citādi. kā arī saprāts, kas saka, ka daudz vēlāk par 30 labāk tomēr ne.