ok. man laikam ir daudz vieglāk. es nezinu. 1kārt pīpēju 2x īsāku laika posmu, 2kārt.. nezinu, kas 2kārt.
nē, man, protams, gribas pīpēt. bet kopš sākta (atmešanas) gala ir sanācis abstrahēt fiziskās sajūtas no vēlmes pīpēt. un vēlmi pīpēt no sevis.
un kaut kādā brīdī iestāstīt sev (apzināti par to domājot, kamēr pīpēju, pirms atmešanas), ka cigarešu dūmi IR pretīgi. tik ļoti sanāca iestāstīt, ka joprojām, iedomājoties dūmu ievilkšanu, paliek mazliet nelabi.
un liku sev sekot padomam "tiklīdz gribas pīpēt, domā - urā, cik forši, ka nepīpēju". tas likās smieklīgi un neīsti (jo nebija arī), bet centos tā vai tā, jo doma, ka cigarete ir draugs un bauda, tomēr, ir graujoša.

un tagad, kad ir pagājusi vien niecīga nedēļa (jā, es zinu, ka tas ir ļoti, ļoti maz), es tāpat jūtos kā pilnīgs un galīgs nesmēķētājs un gandrīz vai nesaprotu, kādēļ to darīju iepriekš (tobiš, eksperimenta pēc, jā, bet kādēļ gan bija tik ilgi jāgaida ar pārtraukšanu).

tiešām žēl, ka citiem tā nesanāk. daļa, droši vien, sapratīs, kādēļ es šo tagad uzrakstīju :>