un vēl es atcerējos. šis, droši vien, ir viens no maniem spilgtākajiem brīžiem tajā visā. kā es gulēju augšā un cik mīļi un aizkustinoši par mani raizējās un centās izkārtot lietas atbilstoši manām mazajām vēlmītēm. gulēju un jutos diezgan slikti. man ļoti gribējās mājās un mieru.
un tad trīs, es varētu pat teikt veči, divi no tiem visai raženi miesās, galīgi piedzērušies, sastājās ap mani ļoti ciešā lokā un gandrīz vai aizkustinoši ārdījās. tas brīdis, kurā es būtu varējusi sajusties sliktāk, bet sajutos labāk. un gangsters paradise fonā un tas burrrvīgais skats uz akmeni un nopļautajiem, dzeltenajiem laukiem. tas bija ļoti, ļoti skaisti.

un jā, man ir mazliet kauns par to, ka es jutos tā, kā es jutos, nevis labāk. par to, ka es ienesu slikti nevis labi otrās dienas brīžos un ka citiem bija jāraizējas laikā, kad būtu jāpriecājas.

ps. jā, es šobrīd esmu mazliet nostaļģiska un īmōīga :>