kā nu tur bija par neveiklām banalitātēm
es nogurstu no nepieciešamības reizi dažās dienās vākt visus mēslus kas te līdzenā slānī uzkrājas uz visām virsmām. nogurstu no dienu nemitīgā ritējuma. laiks tomēr ir sasodīti smaga padarīšana. sēž uz pleciem kā tāds everests un nemaz nesarūk. tad pienāks vecumdienas un es gribēšu dzīvot vēl. vēl tik pat daudz laika, kā man ir bijis. man šķitīs, ka, hei, nebija nemaz tik grūti un kaut kas tajā tomēr bija. bet tagad es joprojām nemāku to novērtēt. pat ar visu to ārkārtīgo daudzumu labā manā dzīvē. ar fantastiskiem cilvēkiem, ko es pazīstu, vietām, ko mīlu un brīžiem, kas paliks.
laiks, kas vēl jānodzīvo ir manu plecu džomolungma. vai kā nu tur bija. un tā ritējums ir tanka kāpurķēdes manā ādā, muskuļos, orgānos un saitēs.

un visi tie mazie, jaukie ikdienas sīkumi. kuru ikdienišķība diskreditē to jaukumu. tie pārvēršas par odiem, kas novērš uzmanību un traucē. visas tās mazās jaukās lietas. es tikai nezinu, no kā. mana uzmanība taču ne uz ko nefokusējas.