šausmīgi grūti pamosties. sēdi vēl kādu pusstundu pēc piecelšanās un mēģini safokusēt skatienu. ķermenis tik dulls un jocīgs, kā pēc ilga un smaga fiziska darba. bet vakar, uzreiz pēc datora izslēgšanas man ienāca prātā lūk kas.
ka vislielākā bezspēcības sajūta mani konkrēti piemeklē divos gadījumos. kad nemāku sarunāties un/vai draudzēties ar cilvēkiem, kas patīk. un kad nevaru vai/un nemāku palīdzēt tiem un tad, kad gribas un šķiet, ka vajag. secība, protams, nav nozīmīga.
un varētu jau plēst (savus) matus un klaigāt kādēļ gan esmu tāds. bet nešķiet, ka tas varētu palīdzēt (kļūt tādam, kas māk un var, nevis tādam, kas nejūtas bezspēcīgs). skumji gan tik un tā.