blāblā
varētu uzrakstīt kaut ko smeldzīgu un īstu, taču neesmu pareizā persona.
sapņoju kaut ko ļoti garu, daudzās pakāpēs ar dažādiem galvenajiem varoņiem, sāga dažādos žanros. skolotāja, kas vēlāk kļūst par monstru un beigās iet cīņa ar citpasauļu/citplanētu monstriem (ar iespraudumiem no citiem neretajiem sapņiem, visādas iepriekš sapņotas vietas un tā). bija ļoti interesanti.

bet. kas ir ar tiem tabu? kārtīgs cilvēks nerakstīs savā dienasgrāmatiņā ne par kakām, ne brutālu seksu. vārds pimpis izraisot riebīgumu un vispār kauns jo kauns. ir arī tādi, kas nerunā par TO (daudz jo dažādu TO) arī ar tuvākajiem. es negribu jautāt kādēļ, jo neesmu nekāds visatļautības un visrupjības gurū. bet. tas tomēr ir divkosīgi. mēs visi pastāvam šajās kategorijās. vēdera aizcietējumu un vakar uzkāpu uz sūda kategorijās. taču uz āru - kauns.
labi, nekas jauns un tādā garā. šādā veidā var aizspriedeļoties līdz tam, kādēļ cilvēkam ir tik daudz pretīgi kategoriju un to es nevēlos darīt kaut vai tādēļ, ka neesmu pietiekoši terapeits vai vienkārši gudrāks cilvēks.

man pašai, piemēram, nemaz nepatīk, ka nespēju bez derdzīguma pieskārties parastai sliekai.

un es arī, protams, nokautrējos rakstīt par daudzajiem TAS, jo tā taču nedara.