šodien es saprotu uzpirksteņa nozīmi. lāpot caurumu gultas pārvalkā mani pirksti pēc tā kauktin kauc, aha. un slinķu metode neiet cauri, nākas šūt vienu vīli trešo reizi, jo pirmās divas nebija gana smalki nošūtas. sēžu, bakstos un atmiņā uzpeld visi tie gadījumi, kad bērnībā man kāds centās iepotēt šūšanas/lāpīšanas māku. pirmā atmiņa ir no 7 gadu vecuma, kad otrajā klasītē mums mācīja siet diegā mezglu un vērt diegu atatā.
bet astotajā klasē, piemēram, skolotāja man nozaga adatu. dabūju iet pakaļ otrai. kopš tā laika šī skolotāja saistās man ar adatas zadzību, nevis ar vairākiem gadiem sākumskolā, kuru laikā viņa bija manas klases audzinātāja (piektajā klasē mēs ar klasesbiedreni pat gājām pie viņas uz mājām, dāvināt ko nu tur kādos nu tur svētkos, tā viņa mums patika, aha. atceros, cik traki kaunējos un kautrējos. bet tad viņa ņēma un nozaga man adatu)