par spīti
Gāju pa ielu un pukojos par sīkumiem. Rokas salst, čurāt gribas (jau sen), draudziņš arī kavējas vairāk kā stundu, bēdu pilna vācelīte vārdu sakot. Gāju un domāju, ka, lūk, iešu pa citu ielu, pa to, uz kuras nav tas veikals, kur tās smukās/foršās/vjadzīgās kurpes dzīvojas, neiešu, spītīgi neiešu un spītīgi nepirkšu, lūk, nekas, ka vajag un ka varu. Pēc dažām minūtēm nogriezos un gāju, joprojām, spītīgi, tās kurpes tomēr pirkt. Spītīgi nopirku. Tad, vēlāk, gāju tālāk, skatījos uz smuko mēnesi un prātoju, kur tad tam manam spītīgumam jēga.

Labu vakaru, draudziņi :)