Tautu gaidot (tulk)
Viss. Pacietība ir beigusies. Tautai jāsaka savs vārds.
Visi zina, ka tas notiks šodien. Šodien tauta, beidzot, izies lielajā laukumā. Tauta - tas ir baisi. Tauta - apsūdzētājs, tiesnesis un bende vienā. Tauta ir nežēlīga. Bet tauta ir taisnīga. Būs tā, kā teiks tauta.

No paša rīta to gaida dažādi cilvēki. Ierēdņi un žurnālisti, skolotāji un politiķi, strādnieki un zemnieki, tirgotāji, ārsti, nabagi, bagātnieki, mākslinieki, mājsaimnieces.
Policija, armija, inženieri un pat bomži, lai cik smieklīgi tas nebūtu.
Bomži domā: ja tauta, beidzot, ņems varu savās rokās, viņiem būs jumts virs galvas.
Mājsaimnieces ir pārliecinātas, ka tauta, ņēmusi varu savās rokās, samazinās cenas.
Politiķi ir iekaluši galvā un atkārto vārdus, ko viņi teiks tautai. Viņi cer tai patikt.
Bagātie biznesmeņi ir droši, ka spēs paskaidrot tautai par darba vietām un iekšzemes kopproduktu. Taču viņi, protams, mazliet raizējas.
Mazie biznesmeņi nebaidās ne no kā. Jo viņi pārdod tautai ēdienu un drēbes tirgos. Tauta viņus sapratīs.
Ierēdņi grib pastāstīt tautai, ka pat revolūcijas dienās jāvāc nodokļi, jānodrošina siltais ūdens un elektrība. Vispār jau viņi ir gatavi tai kalpot,
Strādnieki sastājušies ciešās grupās un spriež par to, ka tautas pacietība nav bezgalīga.
Zemnieku sūtņi tiem piebalso, viņi saka, ka lauku iedzīvotāji gaida, ko beidzot teiks tauta.
Žurnālisti ir gatavi veikt reportāžas. Mākslinieki – atainot situāciju tēlos. Filosofi – to apdomāt. Zinātnieki – veikt atklājumus tautas labā.
Uz laukuma parādījusies policija. Aiz tās - specvienības. Viņi saka, ka, ja tauta ies pāri robežām, nāksies pielietot spēku.
Bet pūlī ir redzami cilvēki armijas naģenēs. Armija, protams, ir ārpus politikas. Bet tā aizstāv tautu. Oficieri un zaldāti saka policistiem, ka sarežģītajā laikā tomēr jābūt tautas pusē.
Iegaudojās sirēnas. Savā bruņotajā limuzīnā atbraucis prezidents. Viņš droši ierodas laukumā. Viņam nav bail no tautas, viņš ir gatavs pie tās vērsties. Pat vairāk – viņš ir gatavs vest dialogus ar tautas vadoņiem.
Laukums ir pārpildīts. Blakus ielas arī. Cilvēki izbāzušies pa logiem. Turas pie kokiem un notekcaurulēm.
Saule riet.
Tauta tā arī nav ieradusies.
Kļūst vēsi.
Cilvēki izklīst pa mājām un saka viens otram:
Vai tiešām tauta ir gatava paciest vēl un vēl? Cik tad var? Tas, tomēr, ir tik savādi! Bet varbūt tautas nemaz nav? Varbūt tauta ir žurnālistu izdomājums?


Ātri iztulkots. Šķita ļoti atbilstoši. Avots (oriģinālteksts): http://clear-text.livejournal.com/162026.html?mode=reply
Šim cilvēkam vispār ir fantastiski taka īsstāsti (vai kā nu to sauc).