the beautiful people
ir tā, ka es, protams, esmu tā īpatnējā (dīvainā un vispār sliecos nost no normas). tas, ka es nestrīdos ar cilvēkiem (salīdzinot ar tiem, kas to dara), acīm redzami uz to norāda. tas, ka man patīk ciemiņi, arī. un ka es māku sadzīvot ar to, ar ko es māku (arī atgriezeniski, bet es citējos).
tur pat blakus. pēc manis, protams, var redzēt visu ko. arī to, ka man nav muzikālās izglītības (then again, i wonder, pēc pārāk simetriskām ausīm, vai nepareizas deguna formas). un 5x no vietas pateikt "tas ir tavs subjektīvais viedoklis", protams, liecina par kāda nepārspējamo prātu. ja kas, tad šī persona, lai ko es varētu par viņu teikt, man gandrīz vai patika. pat par spīti tam, ka es viņai visticamāk ne pārāk

nē, es neko. neba nu tas ir pārāk nopietni vai kā. runas par normām, labā/ļaunā, pareizā/nepareizā jēdzieniem un citādi. bet reizēm gribas savilkties ironiski uzjautrinātā smīnā un paspļaudīties (ne nu gluži).

lai laba diena, draudziņi :)